mammai kaķi kaut kā jocīgi uzvedās. es jau vienu nakti grozījos un stresoju kā nu būs meklēt citas mājas, kuru nu atdosim? vaivai kā sirsniņa sāpēs. un tad vakar. pusnaktī. viņa saprot, ka abi kaķi sabaidījušies ieskrien istabā. un otrā istabā kaut kas šņāc. kaut kas bija melns kaķis ar baltu zīmīti pakaklē, kas palīdis zem rakstāmgalda. ar slotaskātu izbaidīja no gultas apakšas un izdzina koridorā.
šodien vecmamma zvana no pilsētas, ka pielikts sludinājums, ka pazudis kaķis. tieši tāds un ļoti meklē. pat ar atlīdzību. tad nu māte zvana, visu izstāsta. pēc pāris stundām aizbrauc mājās, šie jau zīmīti uzlīmējuši. un satiek kaimiņieni. kurai izrādās arī kaķis. melns ar baltu dvēselīti. pazuda gandrīz pirms nedēļas un vakar atradās. pusnaktī

priekškars. lustra. gribētos jau rakstīt, ka šī ieraksta dēļ neviens kaķis nav cietis, bet cieta gan. tas nabags, kas nedēļu sēdēja svešā dzīvoklī un nabaga iedzimtie, kas nedēļu ne lāga paēst ne pačurāt nedabūja

šonakt ar švunku sastatnes kustinādams un ņerkstēdams kaķītis istabā iesteidzās ar putniņu zobos. putniņš paspruka zem gultas. iespundēju kaķīti tualetē, kaut kā putniņu dzinu istabai pa perimetru balkona durvju virzienā. tas bija šausminoss pārdzīvojums, jo radībiņa smalka. tas pat nebija zvirbulis, kas mazāks, varbūt zeltgalvīšu mātīte vai jaunulis, čiepstošs un pagalam satraucies. es nevarēju, vienkārši nevarēju paņemt to rokās. beigas laimīgas - putniņš izlidoja brīvībā, tikai kaķi vēl meklē un ošņājas

un vēl šonedēļ beidzot izdevies iereģistrēt to, ko jau sen nojautu, bet nevarēju pierādīt. dzīvesbiedrene pati savām acīm redzēja kā pēc tam, kad nekādi nespēju piecelties pēc modinātāja zvana un saldi turpināju gulēt, zināms mājas iemītnieks pa pusei ielīda gultā, piebāza purnu ar visām ūsām man cieši sejai un blenza krietnu laiku pēc kārtas. dzīvības procesu pārbaude. elpošana ir, sirdsdarbība arī, bet neceļas

kaķis uz galda guļ pikta lidojoša Supermena pozā

kaķis slinka romieša pozā izgūlies uz paklāja, izstiepa ķepu un trauku pievilka tuvāk, lai var ēst guļus

šovakar sapratu elementāru lietu - Milka ir mans mīļdzīvnieks, līdz kaulam mans un vismīļākais tādēļ, ka mēs esam tik līdzīgas. ja man būtu jābūt kaķim, es būtu Milka
par spīti pārmācīšanai, miesas sodiem un nepatīkamiem pāridarījumiem veselības labā, viņa ir mana kaķene. nekad neviens man nav tik pilnīgi piederējis. viņa ir mana un pati sava un šis vajadzības un pašpietiekamības vienlaicīgums tādos vakaros kā šis, kad esam divas vien, varam gulēt blakus uz paklāja, skatīties viena otrai acīs un čubināties pirkstu galiņiem vēl drusciņ un tur un aiz austiņas un šeit un pietiek man apnika tu nepareizi dari izbeidz ej prom un tagad atkal pakasi zodiņu un šeit un tur un aiz austiņas mani pārpilda ar mīlestību tā, ka sāp

sēžot kaķim sānā robs (tāds it kā viņa pat ar šķērēm būtu spēlējusies). kad apguļas un apveļas uz vēdera, man uznāk smīklis - ja vēl ķepa izstiepta, var redzēt kādu 40 cm garu mušpapīra platuma celiņu pāri svītrām un baltumiem

kaķis ielīmējās mušpapīrā. un ielīmējās tā pamatīgi - priekšķepa, viss vēders, ciska, aste, dibens, kaķa atbrīvošana un tīrīšana (cirpšana, berzēšana ar spritā izmēcētu vati un labināšana) aizņēma savu pusstundu. sākuma bija smieklīgi, tad - saspringti, lai nesakostu, nesaskrāpētu un neizšmauktu. šobrīd ir tikai satraucoši, jo dzīvniekiem, kam veselība nav 10 punkti no 10 nebūtu vēlams salaizīties mušpapīru līmi, kura cerams nav toksiska (bet nevar zināt jo etiķetes nav) un ja arī ir, tad lai nav uzņemta letālā devā, jo ja nu kas, rīt var aiznest tepat blakus atkačāt
secinājums viens - vajag kliperi. ja nu gadījumā kas, vismaz varēšu pati nocirpt. varbūt arī kādu naudiņu nopelnīt

man ļoti patīk modināt un bužināt aizmigušus kaķīšus, tikai tādēļ vien lai redzētu kā tīksmīgi izstaipās un nourkšķ no nesaprotamu

Pirāts iemācījies atvērt durvis. ar pirmo reizi gan nesanāk - čalītim kādu laiku jālec, lai trāpītu uz kliņķa un ieķertos tajā, nevis durvīs un stenderē
smieklīgi izskatās tāds iesprindzis paresns kaķis, kas pikti un vienlaikus cerīgi skatās uz durvīm

ir mums te tāds skapītis no piecdesmitajiem - zems, divām durtiņām, aiz kurām slēpjas šūšanas piederumi, tādēļ kaķis citreiz piepūlē jauki stenēdams bāž pirkstiņus spraugā un tiek atalgots ar iespēju padzenāt diega spolīti. vispār jau to var saprast, bet kā tas zvērs iemanījās atknibināt durvis uz balkonu man nav skaidrs. pat ja augšējais kliņķis nebija līdz galam aizvērts (apakšējais nefunkcionē vispār), durvis taču bija ciet
lūk, ko panāk neatlaidība

pie miskastes satiku mazu izmirkušu kaķēnu. izrādās, ka tur ir vēl viens - pagalam slimiņš. tagad jātur īkšķi, lai varētu iekārtot klīnikā (mani jau drīz pazīs no vaiga un pēc nostāstiem)
kaut kāds kaķukarmas gads. ir kāda cerība, ka līdz janvārim būšu paspējusi atstrādāt?!

okei, es esmu sapisusies meistarībā un nespēju pat tik elementāru lietu kā notīrīt brūci un apsmidzināt ar dezinficējošu šķīdumu, bet man ir niķītis, un maziņa temperatūra, es nejēdzu tai sūda vestītei piešūt cilpiņas, viss ir slikti un man gribas raudāt. un dikti gribas, lai mani pažēlo, bet to labāk nevajag darīt - žēloties nav konstruktīvi
bet tas, ka es netieku galā ar Irmu ir kaut kā aizvainojoši. ja man nāksies saukt Diānu vai stiept uz klīniku katru reizi, kad jāpotē es tiešām nojūgšos. nemaz nerunājot par brūču tīrīšanu

paliku dusmīga uz mazkaķi. sagrābu, sabāru, pakratīju, sīkā pārgrieza acis, samurrājās un atplīsa

klasika - kaķis ieraudzīja sevi spogulī, tagad skraida no virtuves uz istabu, uzliek ķepas uz ķebļa, skatās atspulgā, nikni tirina asti, sabīstās, palien zem izlietnes, saņemas, atkal nobīstas no vienacainā monstra un es cenšos ķiķināt klusi, lai ilgāks prieks

Irma mīcās pa dēļiem un bļauj, ka seksi vajag. kad saku, ka seksis ir tāds zvērs, kura vairāk nav nekā ir, un ja ir, tad vienas problēmas vien sanāk, netic un izliekas nesaprotam

Rīgas balzāms dvēselei. sestā diena manā dzīvoklī. un mincene, kas šņāca, tiklīdz tuvināju roku un panikā mētājās pa virtuvi mēģinot būt pēc iespējas tālāk. par spīti potēšanai (vai varbūt tieši pateicoties tai) tikko pati pienāca, es drīkstēju noglaudīt no galvas līdz pat astei, pieglaudās un minūtes trīs trinās gar sāniem. es jau vairs necerēju un es esmu diezgan neglābjama optimiste (vismaz šajā kaķu situācijā, par spīti drūmajām prognozēm un co). to sajūtu var salīdzināt vienīgi ar mirkli, kad saproti, ka otram, tam, pēc kura tvīksti un ilgojies un ar ko ietu pretī saulrietam, neesi vienaldzīga. es gandrīz dzirdēju klikšķi
rīt iešu pirkt kvalitatīvu pilnvērtīgu kaķēnu barību - nabadzīte dikti izkāmējusi, sāniņi pavisam iekrituši, bet - ir kontakts! tas nozīmē to, ka kaķis kļūs normāls par spīti visai līdzšinējai dzīves pieredzei, tas nozīmē to, ka mana pieeja ir bijusi pareizā. un ir pagājusi tikai nedēļa, es esmu darījusi pāri (ķērusi, vedusi pie 2 ārstiem, pēc OP taču ir diskomforts, špricējusi, vīstījusi dvielī lai nespirinās) un tomēr dzīvnieks ir labdabīgs un CERĪGS
ja es viņu ietrenēšu nepretoties kad skatās ausīs vai mutē, vispār iznāks ideāls kaķis

labi, ka es mammai neapsolīju neieviest vairāk kaķus.. šobrīd virtuvē dzīvojas nākošā partija - trīs vienacainas jaunkundzes. visām nākošnedēļ operācija, visām vēl jāmeklē citas mājas. nav jau mana kaķu viesnīca nekas spožs un grandiozs, bet tomēr labāk. skaitļi priecē arvien vairāk - jau 9 (saprotiet - de-vi-ņi!!!) kaķi dabūti no tā ārprāta laukā. un lai arī par katru nopietna stīvēšanās [cilvēkam nepielec, ka šajā gadījumā savādāk nozīmē tikai labāk] un lai arī vēl piecpadsmit tur uz vietas, mēs esam paveikuši ko grandiozu. man šodien šoferīte teica, ka uz tik labiem rezultātiem pat nav cerējusi. un nākošnedēļ vēl 4 vajadzētu tikt no turienes prom.
tā kā turiet īkšķus, lai man rīt izdotos iežēlināt kādas (vēlams trīs, bet drīkst arī vairāk) krietno katoļu sirdis un vēl kādam paveicas.
un vēl laipni velkomēti ciemiņi ar groziņiem :) ideālā gadījumā svētdien, jo minkām kažoks ļoti smird (citādāk pēc tādas dzīves nemaz nav iespējams) un man noderētu kāds, kas pietur, kamēr es dušoju un ieputoju šampūnu
drīkst arī bez groziņiem, man nenāktu par ļaunu apgrozīties arī divkājaiņu sabiedribā

un tad, šovakar kad jūtos kā pilnīgi izžmiegta lupatiņa, viņa ņem un atsūta sarakstiņu ar vajadzīgajiem preparātiem un vajadzīgo daudzumu. pēc klīšanas pa aptiekām un cenu aptaujas (nē, man neder citi līdzīgi medikamenti, kaķītim vajag tieši šo vai metazīnu) un nieru - urīnceļu ārstēšanas nianšu instruktāžas LNB izstāžu zālē (jēi, man tur tagad ir pazīšanās) ar skaidrojumiem par iedarbību kāds vnk noskaidro ko tieši un cik daudz (līdz tam bija sarakstņš ar septiņiem preparātiem, no kuriem esmu redzējusi tikai divus, abas cilvēku zāles mammas nieru kaites sakarā), es varētu mesties viņu bučot, bet esmu tāda izžmiegta lupatiņa ka aiz laimes vnk sākšu piņņāt
/un vēl es nesaprotu, kas notiek ar manām iekšējām sistēmām un cikliem. šitādas eksaltētas emociju maiņas īsos laika nogriežņos var būt šausmīgi nogurdinošas/

gribēju šodien izmazgāt drēbes, sāku darīt citas lietas, par mazgāšanu atcerējos tikai tagad, kad sīkais no drēbju kaudzes bija izvilcis manu melno seksa krūšturi un to sparīgi apstrādāja. mazliet žēl, lai arī no tā vienalga nebija nekādas jēgas
turklāt zīmīgi - varu derēt, ka Irma no kaudzes izvilktu topiņu vai zeķubikses, bet čalītim kā jau čalim tomēr bumbuļi vairāk interesē