vēl es vakar izmazgāju divas porcijas ar veļu, pasēdēju zem savas lāzerķiveres, sacepu neapēsto biezputru plāceņos, aizgāju ar sīkiem uz parku, nonīku tur pusotru stundu un pašā vakarā nogāju 5 km aplīti

šodien es:
- izgulējos
- sapakoju paciņu
- aizvedu skuķus
- nogāju 2,5 km
- ieliku paciņas divos dažādos pakomātos
- izlaboju un aizsūtīju Ļoti Svarīgu Atskaiti
- saliku somu mazpilsētas braucienam

un vēl tikai pusvienpadsmit!

nē, nu ja ir šitik gaišs, tad tik bezkaunīgi agri celties gandrīz nekādas vainas. 6:20 iziet no mājas gan drusku amorāli

bijām uz Džungļu grāmatu. ļoti patika. kolosāla mūzika, fantastiski tērpi, scenogrāfs talantīgs, kostīmi fenomenāli, kopā ar kustībām perfekti nolasās dzīvnieki (pantera uz skatuves atvēma spalvu kušķi, gorillas kustējās kā īsti, ilgi nesapratu viens vai divi cilvēki tur apakšā), tam baletam tāda operiska uzbūve, ļoti tuvu klasiskajam baletam bet tikai dažas applausu pauzes. man laikam vislabāk patika izpletņu lēcēju deja un vannas deja, bet vispār visa horeogrāfija kolosāla. ļoti gudra izrāde, daudz kultūratsauču un citātu (Merlina Monro, Pink Floid, manuprāt arī Ravēla Bolero un Džeimss Bonds), muzikāli ļoti filigrāna un interesanta, patika i Babai, i mums, i sīkiem (nr.2 esot jau kkad sākumā pateikusi 'man patīk šitā izrāde) un tāda diezgan interaktīva, ja tā var teikt
no blīkšķa nobijāmies visi

iesaku aiziet, šī varētu patikt arī tiem, kam parasti baletā traucē baltie zeķbikšainie vīrieši. skropstu tušu gan labāk ūdens noturīgo, es vairākkārt apraudājos. ļoti piesātināta, daudz notikumu, stāsts nolasījās arī bez programmiņas, ja pērk biļetes parterā, tad - pa kreisi!

man ļoti patīk skatīties filmas latviski. šobrīd vispār kolosāla izvēle replay. bet (ja atmet to, ka nav laika) nejūtos gatava ne Billei, ne Mātes pienam (lai kā arī negribētos noskatīties vēlreiz) ne savai visu laiku mīļakajai filmai Klavieres. kur nu Dejotājai Tumsā

labdien, pasniedzēj, es esmu lohs. piedod un atvaino par sagādātajā neērtībām

:D :/

ir ļoti daudzas lietas, kas man patīk un liekas interesantas. jo īpaši pie mikroskopa, bet histoloģija laikam ir drusku lielāka ļubestība kā pārējās. šodien 4,5 h pie aparāta, astoņi stikliņi, lielākā daļa ar audzējiem tā, ka nekā nevar saprast, bet neizbesīja un neizsamisu (lai gan būtu par ko)

vakar man bija Jādara Lietas, bet sagrāba krampjos un es vispirms ar analgīnu un pēc tam nošpām knapi neizbeidzos un, protams, neko izmērāmu neizdarīju Lietām. un šodien man kurpīte spiež un nav variantu nevarēt, bet aibažubažu

ļoti gribu uz šito izrādi
https://www.dailesteatris.lv/lv/izrades/2024-2025/dzen-savu-arklu-par-miruso-kauliem

man laikam ir ķipa mēnešreizes (jo vispār tik simboliski, ka var arī nepamanīt) un es esmu piekususi un emocionāla, plus man vajag detoksu no cilvēkiem ar ko pēdējā laikā esmu bijusi ciešā un ilgā kontaktā un tā kā mani līdz sirds dziļumiem aizvainoja manuprāt nepamatoti pārmetumi es rīkojos konstruktīvi un aizgāju vakariņas paēst hesītī. dubultais sojas vekeburgeris bija ļoti garšīgs. šobrīd konstruktīvi būtu arī paraudāt bet nav spēka un izsīkums

tas, protams, ir ļoti nelaipni no manas puses, bet es tur neko nevaru padarīt: katru reizi (tiešām katru reizi!) kad ieraugu interviju vai video ar Baibu Rozentāli ir sajūta, ka saruna notiek ar ļoti koptu, ļoti elegantu, labi ģērbušos un izglītotu galveno Latvijas Ērci. tā laikam tā frizūra

āra gaiss vēdinot smaržo pēc ziemas. gandrīz vai veļa jāmazgā, man tik ļoti patīk tā smarža!

mūzikas skolas skolotāju koncerts bija riktīgi foršs, i bērnu skolotāji izcēlās ar izvēlētajiem gabaliem i uzzināju kas tā par skaisto dziesmu, ko ik pa laikam dzirdu un aizmirstu sameklēt ("Kafijas krūze") gan arī izdzirdēju savu jauno mīļāko dziesmu - Modo "Nevajag raudāt". dziedāšanas skolotājas riktīgi forši nodziedāja un tas ritms tik labs - uzreiz gribi dziedāt līdzi, bet nav tik vienkārši visu izrunāt. un atkal atcerējos foršo ansambli Modo

trīs reizes nedēļā vakarā iepūst pšikalku, no rīta mazgāt ar Īpašo Šampūnu (3x nedēļā). katru vakaru pēc vakariņām divi Effluvium vitamīni un viens minoksidils (vienīgie, ko tiešām katru vakaru neatkarīgi ne no kā). katru rītu uz saknēm ahujenna dārgais serums 1 ml. saulē neiet pliku galvu. pretpsihuma terapija viena tbl no rīta, viena vakarā (atkal svīstu jo stulbā laika maiņa un nobīdes terapijā, jo es nespēju izsekot līdzi arī šim), viena no rīta, bet ne vēlāk kā pusdienlaikā. šim visam klāt tagad jau mēnesi katru otro dienu braukt pie govīm (tātad arī duša), katru dienu, kad nav jābrauc pie govīm tāpat jābrauc no punkta A uz punktu B lai vieglāk nokļūt punktā C, kas bieži nozīmē muguru putās (atkal duša). tad vēl mūzikas skolā bērnam koncerts (pagājušajā nedēļā), skolotājiem (šonedēļ, man bija brīvdiena un tas bija brīnišķīgi. i koncerts i otro reizi mēneša laikā vienu dienu nekur nebraukt), tautas deju skates mēģinājums un skate un vārda diena un vēl kurš lai to atceras, kas bija degošs un vakar-vajag un tagad vēl lāzerķivere trīs reizes nedēļā
aaaaa
es vienkārši gribu pagulēt zvaigznītē un ietusēt amēbā

nu, vai lai koju tantes (viņa mani sauc par saulīti un mīļumu un mīļo un atceras no pirms 10 gadiem un ļāvā izmēlēties kurš dvielis un gultasveļa liekas smukāki, bet es, protams, paņēmu to, kas tuvāks, jo man šitādam žākstam nav iekšā) draudzene atnes man tās Avon vannas putas, ko ļoti sen jau gribu un beidzot saorganizēju, jo sakrita visi apstākļi - vieta galvā, nauda makā, atcerēties un vēl saganīt rokā to konsultantu

šodien jau ceturto reizi stundu sēžu mašīnā un braucu uz punktu, kas stundu (un dušu) no mājām. sagaidīt drušku, kam beidzas septiņos lai brauktu kopā sāk izklausīties arvien labāk. nesteigties, paēst, nomazgāties un izmazgāt drēbes. jau trešo nedēļu katru dienu (!) kaut kur braucu. labākajā gadījumā tikai vienreiz un ceļā pavadīta stunda
ā, vienu dienu nebraucu. patīk jau, protams, bet mērens (?) pārgurums

vecāsmammas brāļa sievai kkad zvanīju, necēla. viņai pāri 90, bet visu laiku bija žirgta un žiperīga. februārī atzvana no Gaiļezera 6. stāva. vēzis zarnā. tad arī zvanīja un nesaprata, šodien pacēla un nerunāja, izskatās, ka arī kognitīvie traucējumi. sic transit gloria mundi

drusku iznevarēju un uztaisīju jau sen solīto naan. sakāvās pie beigām, kad divi esot izskrapstījuši gandrīz visu lielo bļodu un nr.2 nekas neesot palicis, jo viss ir izēsts, tur nekā nav! (te varētu teikt cries in spanish, bet patiesībā gauži bļaustās latviski), tagad tikai jāizcep, virtuvē pavēss un raugs lēni ceļas

uzbliezu skeletu piektdienas prezentācijai, aizrāpoju līdz veikalam un pakomātam - iemēģināt apavus un jaku (riebjas, ka atkal katru reizi nevarēs saprast ko vilkt), izcepu nesmukos tomātiņus omletē (visi sīki brāķēja), notīrīju divus apavu pārus, vienus noliku nostāk, jo sola atkal aukstumu, otri jānes pie meistara jo ap potīti aizmugurē noberzies. kas tas ir, ka visi šitādus sū.. uztaisa?! sameklēju lekciju materiālus par tēmu (pierakstu kladi nevaru atrast - wtf?!). izliku Didriksonu vēdināties. iemērcu balto ziemas cepuri.

darīt vēl būtu oioioi, bet mani demotivē doma, ka rīt no mājas jāiziet vēlākais 7:10.
vēl man šodien bija ieplānots Darīt Lietas, bet es atceros tikai divas, bet bija vēl. neomulīgiņi

kā apēst kokosriekstu pienu? ir bundža, bet švaki ar ēdājiem. sīkiem kaut kas ļoti eksotisks negaršos, man laikam mājās nemaz nav tādu eksotisko garšvielu, turklāt es šobrīd gavēju. vispār var arī ar gaļu kādu recepti ieteikt

man pašai kokosriekstu piens nu tā lai neteiktu, ka negaršo

mana sirds pieder melniem kaķiem (viņi sūdīgi izskatās bildēs un aizmiguši uz mēbelēm, bet visur citur ideāli izceļas uz fona), vislabāk pusgarspalvainiem ar smalku matiņu struktūru, kas lido pa gaisu un līp pie sejas. reiz, kad dzīvoju netālu no diennakts veterinārās klīnikas es tādu vienpadsmitos vakarā izkisināju ārā no grausta, knipucīti apmēram mēneša vecumā. mēs kopā dzīvojām laimīgi, es stenēdama stiepu līdzi katrās garākās brīvdienās pie senčiem. viņš iemācījās iet ārā, tad viņš iemācījās medīt un vienā reizē vienkārši vairs nepārnāca. uzvarēja tā otra adrese kaut kur netālu pāri grāvim, kur dzīvoja sieviete ar dārgām smaržām no kurienes atnācis viņš parasti negribēja ēst. sēroju vēl joprojām, tas, ka kaķis tevi pamet un izvācas ir daudz sāpīgāk nekā džeks

nu jā, un šodien es satiku maziņu <3 kg tāda kažoka kaķenīti ar tikpat skaistām izteiksmīgām acīm, raksturā maigu un mana sirds lūst, jo man nav vakances!! un tas ir tik netaisnīgi, jo viņa ir dabūjama! :(

trešā nedēļa pēc kārtas kad bieži vien no mājas jāiziet ap septiņiem no rīta. naktsmaiņu dežūras paldies Dievam beigušās. ir intensīvi un piesātināti un brīžiem, protams, arī nīkšana, bet vērtīgi. šodien bija ieplānots Darīt Lietas, bet sīkai 5:20 kliedza, ka sāp auss, iedevu ibugard un gāju gulēt blakus šaurumā un cietumā un tāda pļekš. bet vismaz pagulēju un atrādīju ārstam, tagad nedēļu AB un cerams rīt iztiks bez drāmas, ka nr.2 jāiet uz skolu vienai. šodien ar skandālu knapi paspēja uz skolu drusku stundu sākumu nokavējot. uzpirku ar hesīti. slimnieciņu ar friškām un kečupu kafūzī blakus dr