garīgais: kvī
skan: david bowie - ashes to ashes
skatos uz bezgaldaiļo* plauktiņu, kas rātni un stabili pieskrūvēts pie sienas un sapņoju nomoda sapņus par mazajām jaukajām garšvielu burciņām, tējas paciņām un bundžām un citām lietām, kas tā vien gaida manas rokas pieskārienu. cik gan jauki, ka ir tādi kursabrieži, kam rokas piekārtas pareizā vietā, kam pietiek ar vienu lūgumu**
*bezgaldaiļš tikai manās acīs un šodien, jo patiesībā parasts 60.to (?) funkcionālā dizaina paraugs - zāļu skapītis ar krampīti (tātad bērnudrošs)
** man šķiet ļoti seksīgi, ja ir rokas (to jau būsiet nopratuši, vai ne), bet tas, ka pietiek pajautāt un nav jāzāģē - vienlaicīgi liels prieks un vatafaks, jo tā bieži nenotiek, vei ne
Lūk, es biju ļoti lielā šokā, kad tagadējais wannabe brūtgāns visu izdarīja nelūdzoties/neatkārtojot utt. vēl jo vairāk - pats pamanīja kur vajag mazliet palīdzēt pirms vēl pati to biju sapratusi, bet tas beidzās apmēram 3 nedēļu laikā, ha. Tagad es varu tikai filosofēt "ak, ja es pazītu kādu elektriķi, tad varētu atkal fēnot matus pie spoguļa..." (viņam ir gandrīz maģistrs elektrotehnikā, mļin)