5. Februāris 2013
skatos uz bezgaldaiļo* plauktiņu, kas rātni un stabili pieskrūvēts pie sienas un sapņoju nomoda sapņus par mazajām jaukajām garšvielu burciņām, tējas paciņām un bundžām un citām lietām, kas tā vien gaida manas rokas pieskārienu. cik gan jauki, ka ir tādi kursabrieži, kam rokas piekārtas pareizā vietā, kam pietiek ar vienu lūgumu**
*bezgaldaiļš tikai manās acīs un šodien, jo patiesībā parasts 60.to (?) funkcionālā dizaina paraugs - zāļu skapītis ar krampīti (tātad bērnudrošs)
** man šķiet ļoti seksīgi, ja ir rokas (to jau būsiet nopratuši, vai ne), bet tas, ka pietiek pajautāt un nav jāzāģē - vienlaicīgi liels prieks un vatafaks, jo tā bieži nenotiek, vei ne