skatos uz bezgaldaiļo* plauktiņu, kas rātni un stabili pieskrūvēts pie sienas un sapņoju nomoda sapņus par mazajām jaukajām garšvielu burciņām, tējas paciņām un bundžām un citām lietām, kas tā vien gaida manas rokas pieskārienu. cik gan jauki, ka ir tādi kursabrieži, kam rokas piekārtas pareizā vietā, kam pietiek ar vienu lūgumu**

*bezgaldaiļš tikai manās acīs un šodien, jo patiesībā parasts 60.to (?) funkcionālā dizaina paraugs - zāļu skapītis ar krampīti (tātad bērnudrošs)
** man šķiet ļoti seksīgi, ja ir rokas (to jau būsiet nopratuši, vai ne), bet tas, ka pietiek pajautāt un nav jāzāģē - vienlaicīgi liels prieks un vatafaks, jo tā bieži nenotiek, vei ne

don't get over excited mēģina sev iestāstīt Renāte, jo beidzot šeit parādījies čalis ar urbi. un tā kā viņš ir pa īstam labs, būs ne tikai caurumi sienā, bet arī plauktiņš. un varbūt vēlviens un varbūt karamstanga skapī
tagad galvenais - visu nesabojāt priekšlaicīgi sapriecājoties, bet šobrīd tiešām nav dievišķākas skaņas par urbieniem

nav jau tā, ka es dzīvotu pasaku zemē - brīvdienās braukšu šurp pārlīmēt tapetes tualetē (tur kkādas izcili neglītas padomijas paliekas) un gadiem nekrāsotas grīdas flīzes, skapja istabā no vecām avīzēm plānoju izlīmēt siltumizolāciju (vispirms gan jāaizšpaktelē šķirbas pa tiešo uz ārpasauli. sauksim to par ventilāciju) un beidzot sienā izurbt dažus caurumus plauktiņam, kas jau mēnešiem stāv tieši ceļā un kāju pirkstiņus apskādējis kādas daudzpadsmit reizes.
par izlietnes sifona atskrūvēšanu un iztīrīšanu, lai nebūtu katru otro nedēļu jādambē vaļā diemžēl nesapņoju - neesmu tādas pakāpes Kūku Marija/vsemogučaja žeņšina-traktorist
bez tā visa jau, protams, var iztikt un dzīvot kā līdz šim, jo vienīgais, kas patiesi kaitina ir neasie naži

/skapja istaba - tā ir štelle! jāpievieno sarakstam ar apsildāmām grīdas flīzēm, diskobumbu un trauku mazgājamo mašīnu