mani ļoti kaitina jebkādas formas apgalvojums 'es gribētu būt gudrāks'. es, piemēram, esmu gudra. un no tā vien nekas nenotiek. nekas nav vieglāk. nesen aizpildīju iq testu un sanāca 113. ar interneta lietošanu reizināšanas vajadzībām un pārbaudot dažu vārdu nozīmi (jo svešvaloda un tā), iespējams ka būtu vairāk, jo uz beigām es kļūdas pēc pāris pārklikšķināju. šobrīd man tā gudrība palīdz apmēram tikpat, cik motivācija un to trīs gadu laikā, kad to, ko šobrīd studēju apguvu sāpju-kļūdu-mēģinājumu veidā.
un tā gudrība nepasargā no izklaidības, aizmāršības, pilnīga apkaunojuma, cietpaurīgas skriešanas sienā pat ja blakus ir durvis. ir jau arī plusi - plašo interešu dēļ varu saviesīgi parunāt par dažādām tēmām, bet ikdienā tas neko nemaina, ja ne apgrūtina, jo intelekts neko nenozīmē, pliks intelekts man sagādājis tikai grūtākus jautājumus mutiskos pārbaudījumos




Par šādām lietām nekad neviens nav vienisprātis, jo atšķirībā no viegli definējamiem un vienkāršiem konceptiem kā "galds, suns, paātrinājums", gudrība pieder jau pie intuitīvākiem jēdzieniem, par kuru fenomenoloģiskā izpratne katram cilvēkam ir drusku citādāka. Anyway, gudrība tādos vispārīgos vilcienos ir spēja pielietot savus smadzeņu un pieredzes resursus (un daļēji arī ietver jau sākotnēji tos labus dotus) pēc iespējas kvalitatīvāk attiecībā pret sevi, sev dotajiem uzdevumiem un mūždien mainīgajiem apstākļiem. Nav ne vienprātības vai tam ir jāietver visi dzīves aspekti vai arī pietiek izcelties kādā konrētā jomā un vērtēt pēc maksiuma vai varbūt arī pēc integrālās vērtības, visu kopā ņemot. Katrā ziņā, IQ ir diezgan tieša ietekme uz to, kā mēs spējam apstrādāt un izmantot savā labā ienākušo informāciju.