ja tas kādreiz būtu iespējams ka tu atkal stāvētu atvērtu sirdi man pretī, gribētu izlūgties piedošanu. par to, ka bradāju tev pāri. par to ka man nerūpēja. un visvairāk par to, ka izlikos nemanām.
par to, ka nepalaidu. piedod.
lūdzu
|
Posted by: Spīdala (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} spiidala) Posted at: 7. Septembris 2006, 20:21
|
|
nē, nav jāpierod.
pierast pie kaut kā vispār esot slikti. smēķēt toties ir šausmīgi veselīgi, labi un stilīgi.
un ne jau klusi. Tevi dievinās tā, ka sienas plaisās ;)
|
Posted by: porcelāna lellīte (
neraate) Posted at: 7. Septembris 2006, 20:54
|
|
nu, tas bija konkrēta vīrieša kontekstā, nevis pavisam depresīvi. vienkārši kāda mīlestība ir mirusi. un tas ir tā skumji pat tad, ja tā bija nelaimīga.
vai arī vienkārši esmu egoistiska un par tādu domu vairs nevarēšu tīksmināties. sievietes. ehh
un es pat nezinu, cik tā bija nelaimīga vai skaista. kā tajā ziedoņa dzejolī
|
Posted by: porcelāna lellīte (
neraate) Posted at: 7. Septembris 2006, 20:56
|
|
turklāt tā mazliet jocīgi, bet tā skaļā dievināšana šķiet kkā atbilstoša :)
bet ne ārišķīgi vai uzspēlēti, tik tā lai krūzes pa gaisu iet :)
|
Posted by: Spītniece (
ocher) Posted at: 8. Septembris 2006, 23:50
|
|
eh, gribaas mazliet vairaak laimes, lai varu taa viegli pleest pa gabaliem un izdaliit Jums, lai man paliek kripatas, ko uzlasiit un patureet sev, kaa dubultu laimi par padariito, lai vairojas un atkal ir ko pleest un izdaliit...
patiesībā likumsakarīgi - šodien Stundas, vakar Klavieres
plus filmu mūzika un kāda absolūta vienaldzība jūsmas vietā
man laikam jāpierod, ka mani nedievina. pat ne tā klusi klusi