es jau ilgu laiku dzīvoju bez ilūzijām attiecībā uz cilvēku dzimumu kā tādu. man nav arī ilūziju par oligarhiem kā tādu abstraktu attālinātu ļaunumu, kas naktī rauš naudu no godīgo pilsoņu godīgi maksātajiem nodokļiem, bet dienā slēpjas aiz augsta žoga. es zinu, ka ļaunumam, bezsirdībai un sadismam ir tieši tikpat cilvēcīgi neizteiksmīga seja kā sirsnībai, mīlestībai un pacietībai. bet tādās reizēs kā šī, kad tuvam cilvēkam mājas pagalmā noindēts sunītis, draudzīgs, labsirdīgs un pie tam vēl šķirnīgs, nevienam cilvēkam ļaunu nenodarījis sunītis, man gribas aizmirst to, ka mums darbadienās vienādi pelēkas sejas, ka mēs dzimšandienās vienādi smejamies, man vnk gribētos to cilvēku redzēt vaigā un tad es pat nezinu, ko darītu, jo visas tās drauismīgās pārestības (nesākšu uzskaitīt, bet jūs droši vien daļu paši no ziņām, sarunām un internetiem esat saskrapstījuši) nevar atmaksāt, bet, ja es to hipotētiski reālo cilvēku (jo iedomu tēli nevar noindēt neiedomu tēlus) satiktu, es kļūtu zvērīga. un tādēļ man par sevi bail, jo nu jo
jo nežēlībai vajag pretstatīt mīlestību, jau tā šajā pasaulē gana daudz ļaunuma, bet es esmu droša, ka nespētu pagriezt otru vaigu, es ķertos pie vardarbības un tas man liek justies bēdīgi, jo es tomēr esmu drusciņ labs cilvēks, vai ne