es tiešām apbrīnoju lauku cilvēku dabisko pakļaušanos lietu ritējumam, nenomokot sevi ar eksistenciālas dabas jautājumiem
ja jāsēj - sēj, ja jāpļauj - pļauj, jābaro lopi - un baro, jārok - un rok, jāmēž mēsli - un mēž
tikai tādi pilsētas tirliņi kā es īd un čīkst un domā, ka var atlikt un stiept un stiepj kā gumiju un sarežģī, kaut gan patiesībā tik vien kā jāsaņemas, jāceļas, jāiet un jādara
kas cits ja ne es, kad tad, ja ne tagad?!