patiesībā tās bēres bija necerēti labas: visi radi prata uzvesties (tēvs saka jo vecamammas māsai ielēja glāzītē katru reizi kad šī ievilka dziļāku elpu. par tās skandalēšanos, kad kāds bija ierakts viņas kapos jau apbedītāji bija dzirdējuši kaut arī pagājuši vairāki gadi), ceremonija bija ļoti īsa - 15 minūtes, un sākās bez tēva, kas aizgāja uz pie citiem vārtiem meklēt viņas brāli un māsu. nereāli koda odi, prom ejot nedaudz lija lietus. zemē guldīšana bija kā jau maniem radiem - maza jauka melna gaumīga urna iesieta baltā lentē, nolaida viens racējs un lina dvieli (nolaišanai) uzlika virsū jo vakar birojs esot bijis ciet. blakus kapiņiem no rīta uztaisīju pušķus no zaļām hortenzijām un papardēm, ļoti labi izskatījās. visi pēc kapsētas bija uz mielastu (izņemot izvadītāju, kam tā diena bija konveijers), neviens no radiem nenotinās. kafejnīca fūru placī bija normāla, ēdieni ļoti garšīgi, bērni pie galda mācēja uzvesties lai gan diezgan garlaikojās. visi (izņemot dažus kas nebija LV vai kam nezinu vai paziņoja) satikās, nesaplēsās, es atkal iepazinos ar dažiem brālēniem.
vienu laiku pārdzīvoju, ka neieliku to ziņu avīzē, bet no otras puses vecamamma negribēja nu i labi ka tā. pēc vienas draudzenes bērēm viņa sašutusi stāstīja kā viņai skauž, ka tā ņēmusi un nomirusi un ka viņa arī tagad grib lai kremē un tad pa kluso ierok zemē un viss un nekādu mielastu nevajagot, es sasmējos un teicu ja gribi, kremēsim, bet uz kafejnīcu gan iesim. vaimanuvai, bet es negribu. es gan varbūt gribu un tav jau neviens vairs neprasīs. nosmējāmies