trīs dienas mazpilsētā pie senčiem. bēdu leja un svētlaime - divas dienas daaaaaudz gulēju pa dienu gan biežuma gan ilguma ziņā, bērni daudz bija ārā, gāja arī pa tumsu

ja nesen dzīve bija sviesta ezeriņš kūpošā biezputrā, tad nu tas reibinošais un kairinošais rudens mirklis, kad vēl steidz ziedēt un ražot un smaržot, bet pirkstu gali cimdos jau salst, rīta saule lec pār apsarmojušām krāsotām rudens lapām visās iespējamās krāsās - vēl zaļs, tumši zaļš, zaļganmelns, sarkans, dzeltens, oranžīgs, gaisma dzeloša un spiež acīs, debesīs neonrozā un caurspīdīgi zilais un krakšķ ledus vāciņš virs brūnām glumām duļķēm un reibinoši smaržo rudens āboli un pēdējās plūmes un vīnogas jau sagājušas vīnā, šur tur spindz aizkavējušās lapsenes, mežvīns notušē graustus un grūstošās sētas, taciņas smaržo pēc melnzemes - leknas un treknas, gandrīz šķebinoši sātīgas. spīdīgi kastaņi un zīles, kas pakšķ un trūdošo lapu garšīgā smarža, bet tam dzīves jonim jau spiežas cauri arī puvuma, drēgnuma, saglumējuma, rūgtuma un pelējuma notis un aiz tā krāšņuma viz kauli un skeleti un to sūrumu jūt arī krāšņajās šallēs un kleitām vēl nav par vēsu un kā šausmas jau jūtas novembra mūžīgā tumsa ar vēja nestajām sasalušajām lapām, kas grab un čīkst virs asfalta baisās gaudās un nelīdz domas par tēju, gaismu, siltumu, kas gaida mājās jo esi tikai tu, ceļš un šausmas, kas glūn pār plecu (tikai nesāc skriet, bez straujām kustībām, izliecies drosmīgs un nemaini kustību ritmu) un katra elpa kā mokoša bezgalība