ir jau žēl, ka sunīti atdevu atpakaļ, bet viņam to nākamo poti uztaisīs māte kad būs mājās un ir arī atvieglojums. noguru vismaz reizi dienā mazgāt kāpņutelpu un/vai istabā paklāju un iet ārā sešas-astoņas reizes dienā bieži papildus pati savām iešanām un darīšanām, ar pēdējo čurināšanu pusvienos vai vienreiz pustrijos un tad atkal no rīta pēc sešiem kad vīrs ceļas un zīlēt vai ciešs acu kontakts un astītes tirināšana mazā amplitūdā ir jo gribas samīļoties vai (atkal) mīzt un pastaigas bija arī foršas un brīnišķīgas, bet stresainas, jo kad sāka justies labāk kā putekļusūcējs pa zāli un asfaltu a tur putnu izmētātas pārtikas atliekas, sūdi un neēdami štrunti un arī katrs apčurātais zāles stiebrs ir jāaplaiza un jāapsūkā pirms ietvītot savu ziņu a tam džekam ir iekaisīgo zarnu sindroms un viņš vispār drīkst tikai ārstniecisko barību citādi atkal ir šis čakars
bet man ļoti patika sunītis. sunītis - tas ir brīnišķīgi! es ļoti gribu sunīti, bet reāli tādam vieta manā dzīvē būs pēc diviem gadiem (ja Dievs būs vēlīgs)
un sunīti vajag maziņu, citādi tie kaku maisi jāstaipa milzīgi
un vispār es biju malacis, visas zāles iemācījos iemānīt (izrādās sunim gandrīs bez zobiem pavesras daudz plašākas iespējas to tableti izspļaut un vēl ja ieķep bārdā, tad nevar pamanīt), uztaisījām to USG, vakar arī asins analīzes un par spīti visam šim vakar visus atrādīju ģimenes ārstam nosvērt-nomērīt un vēl paspēju šodien nr.3 pierakstīt pie dermatologa lai apskata dzimumzīmi, kas sāk mainīt izskatu
Kāpēc vīrs tais sešos nevarēja uz to čurāšanu izvest?
T.i. es esmu baigā mamzele un savu vīru, cik nu ir mājās, kārtīgi izkalpinu (ja paspēju noreaģēt pirms šis notinas ar puiku futbolbumbu padzenāt...).
Atcerējos, kā mēs ar māsu agrīnā pusaudzībā katru dienu no pilsētas dzīvokļa gājām uz mūsu jaunbūvi ārstēt pusmežonībā dzīvojošo kaķi. Bija jātīra iekaisušās ausis un jāiebaro biseptols. Mums labi sanāca.