es nevaru izstāstīt cik ļoti es nevaru un iznevarēšana neko nepalīdzēs un nekas nepāries un nekas nekad nekļūs labāk, tikai sliktāk.
māte atbrauca no tām savām ārzemēm, ar mobinga panācu, ka nopērk sunim zāles. nopirka pimobendānu, kas jau bija un par šo bija apvainojusies, ko es saku, ka nav zāļu, zāles ir! lol, es saku vajadzēja sunim tās otras sirds zāles, ko kardiologs pielika papildus.
rīt viņa Rīgā, es šodien būšu klīnikā, varu nopirkt un atdot. misija 'paši atrod pēdējās vizītes izrakstu, protams, neveiksmīga, jo nevar atrast' un vispār tas ir viņa suns un viņa atkratās. es gandrīz stostīties sāku.
no vienas puses, protams, ne mana cūka ne mana druva, no otras mēs tomēr esam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši, suns pēc datu bāzes manējais un nu @#€& ja vajag divus medikamentus, tad vajag, jo ar pimobendānu vien pusgara laikā tomēr slimība progresējusi, bet nu zb kāda jebļa.
kā tur bija 'tu vari aizvest zirgu līdz ūdenim bet nevari piespiest viņu dzert'
karoče atkal migrēna
ir jau žēl, ka sunīti atdevu atpakaļ, bet viņam to nākamo poti uztaisīs māte kad būs mājās un ir arī atvieglojums. noguru vismaz reizi dienā mazgāt kāpņutelpu un/vai istabā paklāju un iet ārā sešas-astoņas reizes dienā bieži papildus pati savām iešanām un darīšanām, ar pēdējo čurināšanu pusvienos vai vienreiz pustrijos un tad atkal no rīta pēc sešiem kad vīrs ceļas un zīlēt vai ciešs acu kontakts un astītes tirināšana mazā amplitūdā ir jo gribas samīļoties vai (atkal) mīzt un pastaigas bija arī foršas un brīnišķīgas, bet stresainas, jo kad sāka justies labāk kā putekļusūcējs pa zāli un asfaltu a tur putnu izmētātas pārtikas atliekas, sūdi un neēdami štrunti un arī katrs apčurātais zāles stiebrs ir jāaplaiza un jāapsūkā pirms ietvītot savu ziņu a tam džekam ir iekaisīgo zarnu sindroms un viņš vispār drīkst tikai ārstniecisko barību citādi atkal ir šis čakars
bet man ļoti patika sunītis. sunītis - tas ir brīnišķīgi! es ļoti gribu sunīti, bet reāli tādam vieta manā dzīvē būs pēc diviem gadiem (ja Dievs būs vēlīgs)
un sunīti vajag maziņu, citādi tie kaku maisi jāstaipa milzīgi
un vispār es biju malacis, visas zāles iemācījos iemānīt (izrādās sunim gandrīs bez zobiem pavesras daudz plašākas iespējas to tableti izspļaut un vēl ja ieķep bārdā, tad nevar pamanīt), uztaisījām to USG, vakar arī asins analīzes un par spīti visam šim vakar visus atrādīju ģimenes ārstam nosvērt-nomērīt un vēl paspēju šodien nr.3 pierakstīt pie dermatologa lai apskata dzimumzīmi, kas sāk mainīt izskatu
jūtos drusku nelāgi, ka mani tik ļoti aizkustina nelaimīga sunīša acītes. sunītis ielikts gultiņā blakus nr.2, jo ar mani un nr.3 jau gulēja diendusu. īsti nevar saprast, bet es, protams, domāju ka actiņas skumjas jo puncītis sāp un vientuļi vienam visā plašajā pasaulē lauku zēnam pilsētas dzīvoklī bez saimnieka vai saimnieces un visu pasaules bērnu mīlestība tur nelīdzēs
tā arī bija, kā es domāju - hroniska vārstuļu deģeneratīvā slimība. būs tagad divreiz dienā pa tabletei, esot garšīgas, košļājamas, bet tad jau redzēs kā tēvam ies ar to iebarošanu kad māte ilgstoši nebūs mājās, bet nu forši, ka aizveda, ir rīcības plāns - pēc 3 mēnešiem jāatrādās. stulbi jau, ka sunītis nav vesels, bet pagaidām tikai trokšņi un ar šitām zālēm vajadzētu būt ilgam laikam, līdz sāk visu ko nevarēt. un viņam jau tā tie pēdējie četri gadi ir uzdāvināti, viņu taču veda uz klīniku nopotēt a tagad dzīvo kā princis. un tomēr jau desmit gadi džekiņam. izmetām mazu lociņu, parādījām pilsētas puikam govju un zirgu smakas, ostīja aizgūtnēm viss tāds priecīgs, pie katra krūma paceldams kāju kaut arī ne pile nenopilēja
