Es saprotu, kā tas ir cēlies un ik pa laikam veiksmīgi izdodas ar to dīlot, bet tas prasa darbu un ir cieši saistīts ar grūtībām pastāvēt par sevi, savām robežām, vajadzībām, par vēlmēm nemaz nerunājot. Un man ir šausmīgi grūti palūgt to, ko man vajag. Par mazsvarīgiem sīkumiem un draugiem es varu (arī ne vienmēr) un tikai tagad mācos atteikt lūgumiem, plāniem un citu vajadzībām, ja tās konfliktē ne tikai ar Objektīviem Šķēršļiem, bet arī ar manām vēlmēm, nogurumu vai citiem apstākļiem.
Viena no lietām, par ko regulāri rīstos ir 'atļaušanās sev'. Gan materiālā, gan nemateriālā plāksnē. Mazpilsētā ar mammu un reizēm arī ar vīru, kad vajadzēja atvilkt elpu/pasēdēt/atgulties uz asumiem, atslābināt muguru, da kaut vai vienkārši pasēdēt istabā vienai klusumā, tad trenēju omm ja kādam uz sitiena vajadzēja lai es ko izdaru. Tas bija baigi grūti ne tikai pateikt 'es tagad esmu aizņemta ar x, es izdarīšu, bet ne tagad' un gan noturēties un iedot sev to tobrīd ļoti vajadzīgo, gan nepakļauties aizkaitinātām nopūtām un daudznozīmīgiem skatieniem vai ja kāds to steidzamo (kas parasti nebija steidzams, piemēram nomazgāt traukus vai tml) izdarīja un Cieta, norādīt, ka es paņēmu laiku sev, es teicu, ka izdarīšu un ja negribēja gaidīt, sorrī, man bija svarīgi izdarīt x.

Un šobrīd es rīstos un man ir nenormāls besis, jo pirmdien par zobiem iztērēju 85, pirms 3 nedēļām 68 un pirmdien vajadzētu sataisīt pēdējo caurumu kaut kur augšā un lai apskata kas par diskomfortu ir otrā pusē un lai arī abas summas ir adekvātas un saprotamas un tā nav nekāda ekstra un mēs to varam atļauties, man drusku raudāt gribas un es saprotu, ka šovasar zobu higiēnu nē, jo nu jau ZB maksāt par to, ka tev dara pāri un vēl būs jāiet pie dakteres kas ir kā kihelkonna saka 'nomirusi, tikai to nav pamanījusi' un jāpārliek spirāle.
Tā kā labāk (ja nav noslēpums un slinkums) komentāros sarakstiet ko un par cik un nejutāties vainīgas, ka sev-foršajai iztērējāt. Var nesen, var pirms 15 gadus ieliktos pupus