Sēžu autobusā, braucu Savās darīšanās, zvana vīramāte ko es darot? Saku neesmu mājās, būšu pēc stundas-pusotras, ko tu gribi? Un sākas - pusmirušā balsī bumbulēt zem deguna, ka matus viņai vajag sataisīt. Skaidrs jau, ka ja roka slingā un tur ir kaulā urbts caurums lai piešūtu saiti, daudz ko pats nevar, bet tad es sapratu, ka mani ļoti trigerē tā attieksme. Man uzreiz viss jāmet malā un jāskrien un jāgrābj, kamēr nevar normālā balsī skaidrā valodā paparasīt ko vajag. Visu laiku kaut kādi mentālie prāta mežģi. Un ja sarunā laicīgi un ne uz sitiena, tad taču arī nav tik bieži jāatsaka