vakar novārīju sīpolu mizas, katrai nokrāsoju divas olas, smuki iepakoju plastmasas trauciņā un sūnās (vīrs pārveda no ekspotīcijas), šodien sīkiem Lieldienu svinēšana. iedevu uz grupiņu aiznest neaizmirstulīšu un sarkanu saulespuķu sēklas un tomātus. puikam pēc brīvdienām uz skolu bija jānes sporta tērps un izdiedzētie zaļumi (trīs zirņi). bez strīdēšanās (!) un laicīgi (!) aizvedu sīkas atdevu b/d, atceļā izņēmu pakomātā paciņu (!) noklausījos vienu attālinātu lekciju un biju tik laimīga par to mieru un klusumu, kad tu vari pilnībā klausīties un fonā nenotiek ņiguņegu 'mamma, ieslēdz gaismu, man vajag kakāt!' 'ā! kāāāŗsts ūdens tek pa krānu' matu plēšana etc, ka aiz laimes tik ļoti nezināju ko darīt, ka uzliku mazgāties veļu :D
es arī no lielas laimes par ņiguņega neesamību 99% gadījumu metos darīt prātīgus darbus mierā. vakar bija 1%, kad es izdomāju, ka nē, es neizmantošu šo laiku, lai gatavotu ēst. nē, un viss. un pofig, ka šodien pusdienās būs jāgatavo kaut kas pa fikso :D