vakar noskatījos brīnišķīgu brīnišķīgu lekciju par Zemfiras muzikālo ģeometriju (mamma pārsūtīja) un iesāku ar Poļinu Osetinsku (vienlaikus tik ļoti wow un tik šausmīgi briesmīgi drausmīgi, ka viņai no mājām aizmukt 13 gadu vecumā bija vienīgā izeja), bet kādā trešdaļā pārmetos uz tās pašas žurnālistes (viņa ir brīnišķīga un man par viņu ļoti bail) sarunu ar mazo aktrisīti no padomju laiku filmām ar to milzīgo degunu un domāju, cik ļoti šis visu sadalīs 'pirms' un 'pēc'. nu, tad kad viss kkā būs beidzies un es varu atzīties, ka pat nevaru izstāstīt to atvieglojumu, ka Zemfira vēl joprojām ir mūsējā. jo nezinot varbūt vēl var klausīties, bet zinot, ka kāda mākslinieka māksliņa ir būvēta uz asinīm, es kkā nespēju nošķirt cilvēku no mākslas darba rezultāta un nekad nebiju domājusi ka manas dzīves laikā ar šiem jautājumiem nāksies nodarboties

tasir ko es gribēju teikt - ik pa laikam vajag savu dvēseli atveldzēt un ja intervija ar Akuņinu drusciņ izcēla no tā šausminošā sastinguma, tad vakardienas vakars (pēc tam kad es gandrīz visu dienu raudāju lielām asarām un man iekaisa vaigi) atveldzēja un šobrīd esmu spējīga pildīt savus tiešos pienākumus un nelielu darbiņu izdarīju pro-bono. jo viena no šausminošākajām lietām par ko es domāju jau kopš kovida sākuma - ka fronte ir frontē un ikdiena nefrontē turpinās