13. Decembris 2021 (21:37)
Biju pie tantītes. Viņa ļoti nopriecājās, kad mani ieraudzīja. Vispār neko nesaprot, iedotu karoti iegrāba mutē un sāka sūkāt, bet bija priecīga par mani un daudz pļāpāja, kā viņai garšo tas maizes jogurtiņš, skalināja priecīga krūzītē ka labi, ka ir biezums un beidzot labi salds un lai es paprasot apsardzei, man arī iedošot un kas to atnesa
Un es domāju aaaa! Vļip ačkarik, tad jau laikam šis pagaidām uz ilgu laiku un uz pavisam un priecīgi (tā par mani pēdejo reizi priecājās draudzenes bebis 7 mēn), bet arī johaidī, katru vakaru
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tur cilvēciņš vispār ik pa pāris minūtēm nesaprot un atkal grib ēst un visu ko pārprasa. Smagi jau, bet tas ir citādi, ja tas nav tuvinieks. Un divi gadi - tas ir ļoti ļoti ilgi, es jau otro mēnesi ik pa laikam vispār nevaru. Ir brīžiem ļoti jautras tās situācijas un viegli, jo cilvēks ļoti gaišs. Ceļ segu uz augšu: "slēdz gaismu ārā un nāc zem deķa!". :D vai sauc sava dēla, paveca onkuļa vārdā
Trakāk ir tajās reizēs, kad baidās, tad es uzpērku ar zefīru vai tml un tikmēr mainu pamperi. Labi, ja tādā reizē nav jāmaina un viss jau tīrs un foršs