Noplēs man šito te, man saka un es gandrīz paģībstu, ieraugot katetra vietu pie elkoņa un noklausoties krāšņu stāstu kā viņa slimnīcā pieasiņojusi gandrīz pilnu gultu, kad 'tas tur' esot izlecis ārā. Nepilnas trīs nedēļas! Baisi sāpot spalvas, āda kā sačervelējies pauspapīrs, bet tu tik plēs nost! saziedu visu ar Auzu krēmu, cerams pa nakti nonāks bez iespringšanas (rīt jāatceras pārbaudīt)
Tēvs arī pilnīgi nebaudāms, iet viņai sejā katru reizi par visādiem sīkumiem, tieši uz šaurās taciņas, reāli vajag viņam dirsties un kasīties un kacināt. Rokas gan arī trīc. Parkinsons. Kad Tas notiks, nekas labs nav gaidāms. Cerams ne tik drīz, tad vismaz ātrie paspētu atbraukt atkačāt kaut vienu /muhaha/
Live fast die young galīgi nevilina, nav nekāda konfekte (un tas young lai gan stiepjams jēdziens, bet ne jau kā punķis un pavisam drīz kaut kā tā, nu negribas), bet tā nāves Gaidīšana vismaz trīsdesmit gadu garumā (principā kopš sevi atceros) arī nav nekāda konfekte.
9. Oktobris 2021 (21:52)
Comments
|
Posted by: Hedera helix L. (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} hedera) Posted at: 10. Oktobris 2021, 12:20
|
|
Mana māte "mira" ~25 gadus, kopš viņai sākās problēmas ar asinsspiedienu. Bet tas bija šantāžas variants ar "tu mani kapā iedzīsi" un demonstratīvu ķeršanu pēc zālēm ikreiz, kad kāds atļāvās par kaut ko viņai iebilst.
Mammas nāve visu bērnību bija kā tāds negaisa mākonis pāri visiem priekiem. Katros svētkos, katrā izlaidumā vienmēr viņa raudāja, ka necerēja šito piedzīvot, gandrīz katrā manā dzimšanas dienā. Ok, viņai tiešām bieži bija slimnīcas un bija reizes, kad nezināja vai pārbrauks mājās un tā bija tāda patiesa šausmināšanās vai atvieglots prieks.
Tēvam un vecamammai tā atkal ir tāda slimīga tīksmināšanās 'es nomiršu un tad tev būs žēl', gan ne tik vienkārši kā mazam bērnam, bet drīzāk pasīva agresija. Nu, viņai vairs ne tik izteikti, tur tiešām viss iet uz galu