Mammas nāve visu bērnību bija kā tāds negaisa mākonis pāri visiem priekiem. Katros svētkos, katrā izlaidumā vienmēr viņa raudāja, ka necerēja šito piedzīvot, gandrīz katrā manā dzimšanas dienā. Ok, viņai tiešām bieži bija slimnīcas un bija reizes, kad nezināja vai pārbrauks mājās un tā bija tāda patiesa šausmināšanās vai atvieglots prieks.

Tēvam un vecamammai tā atkal ir tāda slimīga tīksmināšanās 'es nomiršu un tad tev būs žēl', gan ne tik vienkārši kā mazam bērnam, bet drīzāk pasīva agresija. Nu, viņai vairs ne tik izteikti, tur tiešām viss iet uz galu