izrādās, ka pie zobārsta tukšā dūšā nevajag iet. es tā domas novēršot prātoju kur nu pa ceļam lai aiziet un ko nu tur lai apēd, (jo brokastis man, protams, negribējās) un vienā mirklī apnīk skatīties ko tieši tev tur urbj un urķē, jo aizrautībā piemirstas muti vaļā turēt. un tad viss sāka šļakstēt un iet pa gaisu. siekalas lija kā no pārpilnības raga, jo ķermenis pēkšņi pamanīja, ka mutē kaut kas ir (plastmasas putekļu sūcējs un pirksti) un viss kļuva ilgāk un sarežģītāk, jo visu laiku bija jāmaina vates tārpi pie vaiga, bet ar visu to:

es! salaboju! divus! zobus! un viens pat bija gudrības zobs! un otrs ar mazu, bet beigās izrādījās viltīgu caurumiņu! un tad mājās ejot šūpojos starp eksaltētu 'juhū! divi zobi kārtībā, nav jābaidās, ka izpūs un tad būs jākaļ žoklis' un 'bitīt matos, ne tikai kafiju, tēju, krāsainus ēdienus un dzērienus līdz nākamajai dienai, bet vēl arī divas stundas neēst un nedzert'
karoče es pati sevi esmu iedvesmojusi uz baisiem varoņdarbiem