man kaut kāda jūtelība uznākusi, izlasot, ka pārāk vecam cilvēkam kovid potes mēs tērējam, reāli sametās slikta dūša, bet nu tas droši vien jo pirms tam nejauši palasīju cik viegli, ja ir četri bērni, viņi tak var viens otru pieskatīt un vispār, ja izkrīt no zema dīvāna arī nekas slikts (nevis naturāli paveicās)

bet nu es pēdējā laikā arvien vairāk domāju par cilvēcības dziļumu vai uzslāņojumu. jo atrunāties var ar visu ko, bet es uz to skatos kā iekšējās integritātes jautājumu. rūgtā patiesība ir tāda, ka pošu nav. nav vairs svarīgi kāpēc un kad būs un kāda, jo lielākajai daļai Latvijas populācijas šobrīd nav, būs jūnijā/jūlijā, ja paveiksies, līdz tam mazāk slimnīcas sprūdinās vecie un slimie, bet nomirs ļoti daudzi, arī jauni, arī veseli, arī darbaspējīgi, arī tādi, kas to nav pelnījuši. iespējams arī kāds no mums. un ir svarīgi atzīties sev savās bailēs, bet tieši tas, ko tu ar tām savām bailēm tālāk dari, ļoti daudz ko pasaka par tevi pašu.