Kad ir dz.d. vai v.d. man parasti ir radošā krīze vai es izdomāju labu dāvanu jau krietni iepriekš, tikai nevaru atcerēties ko. Dzimšanas dienai to ideju netaupīšu, bet uz Ziemassvētkiem gan baltu vaifbīteri vīram varētu uzdāvināt, citādāk kā tad tā, ka viņam nav. Man kopš smalkā stila ļoti siltas jūtas pret baltiem vaifbīteriem! Bet nu saprotiet paši - patīk man viņi visi, neviens nebesī, bet Ričards un Onslovs man nu tā, ka ļoti
Ok, es varu saprast, ka viņi grib tos 2 metrus pie gulēšanas (lohi, kompānijai, kura vismaz 8 h cieši burzās kopā, bieži visas 10 stundas dienā, turklāt nejauši, bet diezgan brīvi apmainoties ķermeņa mikroflorai, mh, baigi būtiskā atšķirība), o.k. ēdinās katru bd grupu pa vienai atsevišķi, piespiedu brīvprātīgi droši vien būs spiesti i algas paaugstināt tehniskajiem darbiniekiem i vēl kādu pieņemt, bet kā tie cilvēki iedomājas bērnu aizvešanu/paņemšanu, ja atdod pie ieejas? O.k. 1.stāva grupiņām ar tiešo āra izeju vienkāršāk, vecāks iekšā neiet, atdod pie durvīm (muhaha, es tiešām labi iztēlojos kā tas būs, esam jau daudz ko piedzīvojuši), bet kā?! Cik tad tos papildus darbiniekus viņi pieņems katram rītam? Īpaši ap tiem pēc 8 iem, kad auklīte sāk likt visu brokastīm, jau slaukot puņķus un dibesnus, kad reizē nāk lielākā daļa cilvēku. Un ko ar vakaru, ja parasti auklīte ir tikai līdz 16? Visi citi mazpadsmit vai divdesmit bērni tikmēr savvaļā vai kā mums tur šad tad bija - rāmi sēdēs uz dīvāna skatoties multeni? Kas viņus ģērbs? Nāksies arī ārā iet katru dienu visām grupām vismaz vakarā, nebūs vairs atrunu, jo izrādīsies, ka šis Sīzifa darba tomēr drusku vieglāks kā alternatīva.
Es par šo iedomājos un mani vairs neuztrauc ka jāved uz diviem dažādiem korpusiem, šajā raskladā jeibogu vienkāršāk ja puslīdz pazīst personālu, bet no domas, ka pašai kkas jēdzīgs jādara vai jāturpina mācīties, šādā aspektā tomēr šķebina vairāk kā parasti.lol
Man patīk joki. Īpaši tāds padrūms humors (šad tad arī dažādā ziņā politnekorekts), mammai humora izjūtas nav, tēvam, vecamammai, vīram arī tāds melnais. Gadās ik pa laikam apvainoties, tad atkal pāriet.
Nu jā, bet kad vecamammai stāstīju, ka pēdējā laikā man vairs nav iekšā sīkiem taisīt tā un šitā un veselīgi un garšīgi un sabalansēti un uz galvas stāvot, jo bija karsts un tāpat neko neēda, tad nu ēda maizītes (t.sk. pliku maizi ar ūdeni. Kas man neizklausās slikti, jo man ļoti garšo rupjmaize, es šo ēdu kad man ir slikta dūša, šķebina jebkāda iemesla dēļ, ir stresa neēšana, nav laika, bet manai vecamammai pavisam šausmīgi, viņai tas ir kas neiedomājams, ja ēd maizīti, tad kaut ko pa virsu, ja baro bērnus, tad speciāli atsevišķi gatavotu Kaut Ko). Tad viņa nosmējās, ka man atņems mātes tiesības, es nosmējos, ka nezināju, ka mātei ir arī tiesības, ne tikai pienākumi.
Nu jā, bet rūgtumiņš ir palicis. Tas bija labs joks un smieklīgi un nebija domāts nekā Tā, bet man tā ir tik ļoti sāpīga vieta ar ik pa laikam kādai radu neirozei (es visu nakti negulēju, kāds kādam kaut ko ir pateicis par kādu no maniem bērniem, tādēļ es tagad miegā tiem vai tev Uzstādīju Diagnozi), kas pa virsu kaimiņu teroram gada garumā par to, cik es sūdīga māte, ka man tur ir pušums un jēlums un pāpīte. Un es nezinu vai pat ja man tam būtu nauda un laiks un motivācija, tur vispār ko var darīt
Un vispār kovārņiem neiet diži savādāk. Dzirdu ņemtni, paskatos pa logu, uz jumtiņa virs ieejas divi kaut ko strīdas un grūstas, viens tāds paplucis, bet nu jau gandrīz atkopies, māte vai tēvs, tas sīkais tā un šitā, kamēr lielajam izbesī un viņš ļauj izraut to kumosu, kas mutē. Viss kā pie cilvēkiem - ko neatdosi par pāris minūtēm klusuma :D
Biju veikalā. Mājās nācu lielās pārdomās. Droši vien, ka problēma daļēji ir veikalos, jā, visi peldkostīmi un smukā veļa bija dēļiem un midžetiem, nu, vai pavisam parašuti. Nopirku sev smukas izejamās un pie dakteriem ejamās apenes :D ļifonus un peldkostīmus iečekošu ēm nišas veikalos. Bet es, ziniet, arī gribētu kādreiz ko dzeltenu! Bet daļa problēmas ir manī, šodien ļoti ātri gandrīz līdz nelabumam, vairākkārt konkrēti apmaldījos, ja nebūtu vīrs palūdzis aliņu, ļoti ātri būtu fakzisšit, metam plinti krūmos un ejam bēdas slīcināt ar bulciņu. Bet tad nejauši uzskrēju skaistumkopšanas stūrim, sūri grūti sameklēju sev vienu želejkremu (diemžēl Garnier, neatceros, kas man taja korporācijā nepatika, bet dažreiz nākas iziet uz kompromisu, vai ne) un kaut kādu pilināmo sejas serumu pa lēto, jutos labi līdz ieraudzīju ciparu pie kases. Aizgāju uz aptieku, apskatīju turienes kremus un mazos cipariņus un atkal sajutos labi. Perspektīva ir ļoti svarīga, nedrīkst to zaudēt. Bet nu pēc pusgada, kad man būs tas cipariņš pareizs, būs arī man lielāka izvēle un špikeris izvēlei. :D
Un ziniet, kas ir jocīgākais? Grāmatnīcā nekad nav uznācis riebums un iepirkšanās vemstīklis. Tur es varu stundām ilgi, tur man ne tikai iepirkties nebesī, bet arī priecīgi pavadīt pāris stundu laika
