viena gulēju slikti. toties jautri. sapnī redzēju, kā fjokla gribēja precēties lielā, zilā, briesmīgā košā fliteru kleitā. nu tādā, par kādām amerikāņu filmās līgavas māsas raud gaužas asariņas. tā kleita bija tik briesmīga, ka es asarām acīs gribēju viņu atrunāt no precēšanās. pamodos četros barot bērnu ar vienu vienīgu domu - ja reiz tā ir viņas dzīve un viņas kāzas, tak lai precās kamā grib un nesapratu, kas man tur par daļu tā sacepties
lol

vajadzētu jau pieņemt to, ko nevar mainīt, vai ne. bet mani tik neizsakāmi sarūgtina, ka man, palutinot gribot, atnes cienastā zefīrus, jo man taču garšo zefīri. jā, garšo, bet es jau četrus mēnešus neēdu piena produktus un uzminiet nu no kā vāra zefīru. ak jā, un rozā aveņu zefīrus es taču vispār neēdu jo sintētiski un no avenēm man tā kā ir alerģija jau gadus piecpadsmit vismaz, bet visticamāk ka senāk

es saprotu, ka cilvēkam ar garīgu saslimšanu nevar uzstādīt tādas pat prasības kā veseliem cilvēkiem un tomēr. labāk nebūtu lutinājuši
/protams, ka es apēdu pusi zefīra, nevarēju atturēties. ak jā - tie ir ķipa dzērveņu. no dzērvenēm gan tikai pildījums un arī tikai tuvu stāvējis. un tagad man būs slikti vismaz līdz vakaram. es šo visu varētu lēnprātīgi pieņemt, ja tā nebūtu tāda zināšana labāk. tas nekas, ka es labprātāk ēstu prjaņikus vai kanēļmaizītes. tie ir prasti kārumi, kam tad tie garšo, labāk ka nu kaut ko šiku bet tādu, kas man negaršo

ak, nelāgā es. ne vien nenovērtē žestu, bet pat nezin no kā vāra zefīru

ō! izrādās bijis kašķis. žēl, ka nokavēju, būtu inčīgi uzzināt ar ko cikls sinhronizējas

upenes gan nesalasīju, toties pieteicu karu Sibīrijas latvāņiem. noplūcu kārtīgu klēpi, jāizmanto iespēja, ja reiz lietus zemi kārtīgi izmērcējis, viegli nāk laukā ar visām saknēm. platību gan pagalam maziņu apkaroju - kādus piecpadsmit kvadrātmetrus

ja vēl rīt ciemīte salasīs avenes vai sagribēz aveņu stādus, vispār būs feini