vajadzētu jau pieņemt to, ko nevar mainīt, vai ne. bet mani tik neizsakāmi sarūgtina, ka man, palutinot gribot, atnes cienastā zefīrus, jo man taču garšo zefīri. jā, garšo, bet es jau četrus mēnešus neēdu piena produktus un uzminiet nu no kā vāra zefīru. ak jā, un rozā aveņu zefīrus es taču vispār neēdu jo sintētiski un no avenēm man tā kā ir alerģija jau gadus piecpadsmit vismaz, bet visticamāk ka senāk

es saprotu, ka cilvēkam ar garīgu saslimšanu nevar uzstādīt tādas pat prasības kā veseliem cilvēkiem un tomēr. labāk nebūtu lutinājuši
/protams, ka es apēdu pusi zefīra, nevarēju atturēties. ak jā - tie ir ķipa dzērveņu. no dzērvenēm gan tikai pildījums un arī tikai tuvu stāvējis. un tagad man būs slikti vismaz līdz vakaram. es šo visu varētu lēnprātīgi pieņemt, ja tā nebūtu tāda zināšana labāk. tas nekas, ka es labprātāk ēstu prjaņikus vai kanēļmaizītes. tie ir prasti kārumi, kam tad tie garšo, labāk ka nu kaut ko šiku bet tādu, kas man negaršo