es laikam kko nesaprotu. nē, bet tiešām. kā var aizdomāties līdz tādām pērlēm kā 'Look at my horse, my horse is amazing' un 'Pink fluffy unicorns dancing on rainbows', uztaisītu tam klipiņu. un tad vēlvienu 10 (desmit) stundu garumā. nu labi, vēl var pieļaut, ka vienradži patīk bērniem, jo viss tik ļoti priecīgi un krāsaini, ka gribas gāzt pa monitoru, bet tas otrs? bet varbūt tur ir kāda dziļāka jēga un vispirms normāli jāsapīpējas jo ieraugi citas dimensijas un labi iegriež
zirgi
http://www.youtube.com/watch?v=-s8UA3fTpds
vienradži
http://www.youtube.com/watch?v=RW6Lp3Y3Vxs

/es gan ieliku saiti, bet par sekām neatbildu.

tikko noskatījos Blue Valentine
ļoti sen neviena filma nebija paķērusi tik dziļi

kā tur īsti ir ar tām sirsniņām, kas griežas gar acīm?! es, piemēram, tam, ka man tā gadās cenšos pārāk lielu uzmanību nepievērst. neskrienu drukāt ielūgumus un šūt kleitu. uzvārdu iepazīstoties piemēru uzreiz - pirms visām romantiskajām domām un seksuālajām spriedzēm (tā gadās, ja uzvārds tik latvisks un gandrīz vai garlaicīgs. es jau no bērnības esmu domājusi kā būtu to nomainīt uz ko citu). sapņiem ar precēšanos nepievēršu uzmanību - tie gadās ļoti bieži, ļoti absurdi un krāsaini. ar pasniedzējiem. ar veikala pārdevējiem. ar kurtuāzajām mīlām. ar slavenām personām. ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem.
man arī nešķiet, ka samīlēšanās līdz ausīm tam otram uzliek kādu pienākumu mīlēt pretī. nav jau tā, ka man pienākas, tādēļ, ka man tā vajag. ka tev pienākas tādēļ, ka tev tā vajag. ka mīlestība uzliek pienākumu mīlēt pretī. tas jau nav nekāds veikals. vajadzētu noteikumu apzināti nedarīt pāri. tad jau labāk lai pasaka 'vaina nav tevī. vaina ir manī. tu man vienkārši nepatīc'. bet to jau ir ļoti grūti izdarīt, ja esi otrā pusē

ja nu par priecīgo, tad vakar pēc tam, kad man izbeidzās sausiņi (mm delikatese!) gandrīz sakāvos ar aunu. viņam, redziet, vajadzēja vēl

nav jau slikti. pa lielam it kā nevarētu sūdzēties, bet pēc tā melnuma un paguruma, kas sekoja rožainumam un sesijai esmu iestrēgusi krēslas zonā - viss vienmuļš, apnicīgs un pelēks ar dažām indigo svītrām. un ne tā indigo, kas it kā piemīt bērniem. tā indigo, par ko dzied Nina Simone.
laikam vajadzētu iziet saulītē - iegūt jaunus paziņas, bet tad būs jārunājas, jājoko, jāsmejas par citu jokiem, jābūt vieglai un priecīgai. tam šobrīd pat alkohols nepalīdz. turklāt šeit ir tikai divi klubi. tas, kurā mūzika man ir pa prātam ir pārbāzts tā, ka nav vietas padejot un otram ne pārāk laba mūzika, ne pārāk laba slava un pārāk jauni apmeklētāji komplektā ar tādu mūziku, kas man ne pārāk. tad vēl var, protams, reģistrēties kādā iepazīšanās portālā, bet tas ir sarežģīti - vajag bildi, ir jāizdomā kāds teksts, kas mani pietiekoši raksturo un nosūta attiecīgo mesidžu. un pēc tam seko neizbēgama komunikācija. un ar to man šobrīd ir problēmas. tas, ko es pasaku ne vienmēr izrādās tas, ko esmu domājusi un bieži vien vēl pilnīgi atšķirīgs no tā, ko nolasa apkārtējie.
ir sajūta, ka nepārtraukti izgāžos pilnīgi visās lomās un jomās. esmu pavirša studente, nožēlojama meita un slikts draugs. paviršs, egoistisks, aizņemts un galīgi nekāds saulstariņš
šovakar pievīla arī alutiņš - pieputoja pusi istabas (paklāju ieskaitot), bija rūgts un nevis pacilā, bet dzen dziļāk pārdomās
arī plakstiņš raustās /smīns/

un tam visam kā trekns punkts uz i rītdienas pārrunas. man jābūt pārliecinātai, kompetentai un tā vērtai.