nav jau slikti. pa lielam it kā nevarētu sūdzēties, bet pēc tā melnuma un paguruma, kas sekoja rožainumam un sesijai esmu iestrēgusi krēslas zonā - viss vienmuļš, apnicīgs un pelēks ar dažām indigo svītrām. un ne tā indigo, kas it kā piemīt bērniem. tā indigo, par ko dzied Nina Simone.
laikam vajadzētu iziet saulītē - iegūt jaunus paziņas, bet tad būs jārunājas, jājoko, jāsmejas par citu jokiem, jābūt vieglai un priecīgai. tam šobrīd pat alkohols nepalīdz. turklāt šeit ir tikai divi klubi. tas, kurā mūzika man ir pa prātam ir pārbāzts tā, ka nav vietas padejot un otram ne pārāk laba mūzika, ne pārāk laba slava un pārāk jauni apmeklētāji komplektā ar tādu mūziku, kas man ne pārāk. tad vēl var, protams, reģistrēties kādā iepazīšanās portālā, bet tas ir sarežģīti - vajag bildi, ir jāizdomā kāds teksts, kas mani pietiekoši raksturo un nosūta attiecīgo mesidžu. un pēc tam seko neizbēgama komunikācija. un ar to man šobrīd ir problēmas. tas, ko es pasaku ne vienmēr izrādās tas, ko esmu domājusi un bieži vien vēl pilnīgi atšķirīgs no tā, ko nolasa apkārtējie.
ir sajūta, ka nepārtraukti izgāžos pilnīgi visās lomās un jomās. esmu pavirša studente, nožēlojama meita un slikts draugs. paviršs, egoistisks, aizņemts un galīgi nekāds saulstariņš
šovakar pievīla arī alutiņš - pieputoja pusi istabas (paklāju ieskaitot), bija rūgts un nevis pacilā, bet dzen dziļāk pārdomās
arī plakstiņš raustās /smīns/

un tam visam kā trekns punkts uz i rītdienas pārrunas. man jābūt pārliecinātai, kompetentai un tā vērtai.