valoda ir dzīva un mainās. un tas ir normāli, bet man dažreiz žēl, ka jauki skanīgi vārdi zaudē nozīmi vai nu tādēļ, ka izzūd lietas, kuras tā sauc vai tā vienkārši. pie ___speakshop___ izlasīju jaunāko dzejoli un atcerējos, kā man improvizācijas teātra laikā kļuva skumji un grūši ap sirdi. man nav ne jausmas, kas tā bija par tehniku, bet aktrise lasīja fragmentu no bērnu grāmatas. šķiet, Dzidras Rinkules-Zemzares vai varbūt Margaritas Stārastes. tur bija dundurs spožām sudrabā kaltām bruņām, "makstī asu zobentiņu" pie vārda 'maksts' kāda meitene sāka sprauslot un ķiķināt. un tad man kļuva žēl, ka cilvēks, kas strādā ar bērniem ir zaudējis šo un daudzus citus vārdus. ka mēs zaudējam
un ka cilvēki savu neērtības sajūtu nodod tālāk. ja piem. kāds vārds tiek asociēts ar kaut ko vienu, citas nozīmes paliek tikai vārdnīcās un novecojušā literatūrā. un tad, tīri hipotētiskā situācijā kāda pieaugusi sieviete (jo šajā gadījumā vīrietim, kas aizraujas ar senu ieroču kolekcionēšanu varētu būt citas asociācijas) bērnam lasa priekšā tieši to fragmentu un bērns grib zināt kas tā maksts tāda ir. un tad, ja nevilcinoties paskaidro, ka maciņš zobenam ir labi, bet ja ne - bērns saprot, ka ar to vārdu kaut kas nav kārtībā. sākumā priecājas, ka ar to var mulsināt mammu/māsu/audzīti izzin citas nozīmes un, piem., nospriež, ka tas ir slikts vārds un ka viss, kas ar to saistās ir slikti. un tad gan ir slikti, jo ir par vienu nedrošu cilvēciņu vairāk

un vēl es šodien neprotu draudzēties

Visa dvēsele
ar bruģi klāta.
Pirms vēl modināta
Pirms vēl spridzināta.

Ir jau ļoti skaisti,
bet, lai tiktu klāt,
nākas lauzt un plēst.
Nākas spridzināt.

Kamēr pamodos
vēlā rītā,
visa dvēsele
izvandīta.

/Māris Melgalvs/

arvien klusāk un klusāk
rīta pusē sit spārniem vējš

tik meistarīgi izvago seju
kokgriezējs

amatam zelta pamats
un kalējs norūda garu

izkaļ vārdu kā vāli
un reizē kā bērza skaru

ar tēvzemi salaulādams
nāk namdaris mājas cirst

saule pārvēršas rudzos
kas apcirknī birst

arvien klusāk un klusāk
kamēr kluss paliek viss

noslauka sviedrus no pieres
krustkalis

/Juris Kunnoss/

deja vu

un vēl es gribu iemācīties draudzēties ar vīriešiem. daudzskaitlis gan nebūtu vietā, jo liela daļa nav draudzējami, tāpat kā liela daļa sieviešu nav draudzējamas. patiesībā man pietiktu ar kādu vienu. bet es neprotu draudzēties ar vīriešiem. ar lielāko daļu es vispār nejūtos gana brīvi lai runātu, liela daļa ir pārāk aizņemti blenžot dekoltē /dekoltē ir tēlains jēdziens, jo es ko dekoltētu velku reti. principā tad, kad visas normālās drēbes ir netīras vai nav pieejamas/ lai kaut kur aiz tā ieraudzītu arī necilo mani, ja. patiesībā vīriešus, kuru sabiedrībā es jūtos nepiespiesti vispār var uz pirkstiem saskaitīt. man ir brīnišķīgas draudzenes, bet es reizēm ilgojos pēc kāda, ar kuru kopā vienkārši paklusēt. sēdēt pie alus pudeles, blenzt futeni /šajā futbola sezonā, laba latviešu hiphopa albuma prezentācijā iemetot aci ekrānā es sapratu, ka man netrūkst televīzijas, bet man trūkst sporta spēļu tiešās translācijas/ un klusēt. un klausīties. tādas - nu, muļķe, tie taču visi ir nieki. ko tu te cepies, saņemies, būs labi attieksmes. tā būtu it patīkama pārmaiņa, citādāk man reizēm kļūst sevis žēl tādēļ, ka gandrīz vienīgie vīrieši, kas pret mani ir jauki, ir pārdevēji veikalos
un manā dzīvē jau pārāk ilgi ir viens vīrietis, kurš to regulāri maitā. nebūtu slikti, ja būtu kāds cits līdzsvaram. tātad mīlu un ko nepiedāvāt
bet tas nav tik vienkārši, jo man tagad ir iestājusies man-ir-slikti-lieciet-mani-mierā stadija un tad ir grūti saņemties un negāzt visu žulti pār nevainīgu cilvēku galvām, kur nu vēl draudzēties, ja. un tad, kad man ir labi un es varu vārīties par deviņiem mēmiem viss ir pārāk skaisti lai būtu patiesi un man pēkšņi ir tik daudz draudziņu un flirtēt ieinteresantu paziņu, ka vienkārši apsēsties varētu
karoče nedaudz testosterona nenāktu par ļaunu, ja


/iespējams pēc pāris nedēļām es atcerēšos šo ierakstu un šausmināšos par to, ko esmu piesaukusi, ja

ir tomēr kaut kāda iekšējā cenzūra laikam. šodien atradu cibiņu. tādiem ierakstiem, ka vai. skaistiem, arī klabe skaista, ieraksti interesanti, varone pietiekoši tālu no manas ikdienas, lai būtu arī interesants viedoklis pilnīgi svešā ikdienā, bet es nevaru, es nespēju piedraugot cilvēku ar tik drausmīgām pareizrakstības kļūdām. nav tā, ka es katru frendlistes ierakstu inspicētu no valodas normu viedokļa un nedo dies' kas nebūs pareizi, bet ir lietas, kas mani vienkārši šausmina un skumdina. es esmu snobe, bet varbūt tā ir diagnoze.
bet vispār - es taču tikpat esmu skolotāja, ja. latviešu valodas, stc
jā es esmu snobe. bet mani traucē konsekventas nepareizības, nevis pārrakstīšanās
esmu sašutusi arī pati par savu snobismu. laikam iešu lekt Daugavā