Ir mūziķi, kas ir milzīgas, fundamentālas, nu tādas mūzikas dabas stihijas kaut kas tik ārprātīgi liels, ka ar prātu mazam cilvēkam nemaz nav saprotams. Viņi raksta un dzied dziesmas, kas tevi pārplēš uz pusēm un pēc tam salīmē kopā, kā tajā japāņu tehnikā kas porcelāna traukus salīmē ar zeltu un ir vēl labāk tieši šitā pēc. Un par to skaļi nerunā, viņus visur ielenc traks fanu pulks, bet, nu dažiem no viņiem ar to skaistumu un balsi nu ir tā.. nu tā, ka nekā īpaša. Tas, protams, netraucē, tas ir tik mazsvarīgi, jo viņa dziesmas tevi kā ceļarullis uztaisa beigtu un pagalam.
Un tad ir tādi, kam ir vokāls tāds, ka jāpietur biksītes, citādi pašas lec nost. Nu, un šodien es atklāju veselus divus tādus un atradu to citu, kam biju aizmirsusi vārdu. Un tie nav tādi plānie tievie hipsterpuisīši ar zelta lakstīgalu balsīm (patīk jau mums arī tie, ko lai dara, ja uzraksta dziesmu kas pa tevi nobliež tā, ka tikai wow! paliek pāri).
Karoče es esmu kaverversiju un basbaritona paradīzē, pasaule - pagaidi! Man tagad Jāklausās mūzika.
Lol