Biju šodien uz procedūru. Uztaisīja smuk(āk)u, paglaudīja pa spalvai. Vecumā man nebūšot grumbu, es atcerēšoties ka viņa to teica. Vēl vajadzētu vēl vienu reizi atnākt, tad viss būs izdarīts kā vajag, pie reizes arī patīrīt, nu un tad miers uz pieciem gadiem varbūt gluži ne, es jau vairs šeit nebūšu (pavicina rokas uz augšu), 'Ūja!' es izsaucos. Nu, man jau tomēr astoņdesmit (pirmā vasara bez sava dārza). Es gribētu tik smuka un ņipra būt tādā vecumā. Jāaiziet būs, ātri beigsies man tā zeķubikšu nauda, bet tas ir tā vērts un būs arī viņai kāda naudiņa vairāk ikdienas vajadzībām. Tas bija riktīgs pamperings, kā ārzemju filmās un lubu literatūrā. Lutināja un loloja, tā laikam bija tematiskā meditācija - masēja seju un lika atslābināt kājas, muguru, rokas, plecus, kāju īkšķus. Jā, šis tas bija citādāk nekā pagājušajā reizē, noveco tomēr cilvēks, bet serviss kā augstā gala salonā, sameklē vēl pat ja esi gatavs izputēt, droši vien būtu vērts šito piedzīvot masieriem, estētiķiem u.tml. kvalitātes celšanas nolūkos.

Pēc tam vēl iedzērām kafiju un viņa pacienāja ar labu saldo vīnu. Un vēl tur bija brīnišķīgs un smuks garspalvains kaķītis. Minci, minimini nāc mājās pa trešā stāva logu un tad pa durvīm kāpņutelpā nāc ātrāk, minimin, nāci ātrāk kā citām reizēm.

Ja es ikdienā jūtos labi (izņemot kad jāpērk drēbes vai jāsapucējas) un diezgan smuka, šodien es jūtos kā Dīva.

Un vēl viņa stundu dienā rakstot. Ar roku. Katru dienu