Ja godīgi, es īsti nesaprotu to naratīvu, ka pareiza mīlestība un laulība ir tikai mūža garumā. T.i. to domu, ka tas ir un tam jābūt meinstrīmam, nevis statistiskam izņēmumam. O.k. pirms simts gadiem varbūt, kad izšķirties bija sarežģīti un varbūt pat nelegāli, kad bija jābūt daudz bērniem, jo nebija kontracepcijas un tas bija diezgan izdzīvošanas jautājums. Tasir nav obligāti ar katru mīlestību jāliekas gultā, ir taču foršāk ciest, ja īsti nav par ko, vai ne (visi domā par nelaimīgajām mīlām un tīksmīgi nopūšas). Un sen jau vairs nav tie laiki, kad jāprecas ar katru ļubestību*. Bet ir kaut kā drusku bēdīgi lasīt sarunu un just, ka cilvēks pārdzīvo, ka mīlestība beidzās un laulība beidzās un jūt, ka tas nav pareizi. Nav tāda nepareizi. Un ja mēs to līdz kaulam saprastu, būtu mazāk ciešanu un varbūt būtu vairāk laimīgu cilvēku
*Ja vien tu neesi Andris Kivičs, tad gan katru reizi vajag sevi pataisīt par godīgu vīrieti
Man patika TEDx runa par laulība 2.0
Tur forši bija par to, ka ideja par "līdz mūža galam" ir saglabājusies no laikiem, kad tas mūžs bija īss un tie paši 35 vai 40 pie kuriem tagad ļaudis šķiras, bija retums. T.i. laulībai un mīlestībai nebija jāiztur tik ilgs laiks. Ja arī paspēja pāriet un noriebties, gals jau tāpat bija drīzs, ko tur vairs :D
Es personīgi apzinos (un A par to esmu informējusi), ka precēts/-a nav miris/-usi. Taureņi un tiripiri ir pilnīgi iespējama realitāte, tai skaitā laulības nemūžīgums.