Ja godīgi, es īsti nesaprotu to naratīvu, ka pareiza mīlestība un laulība ir tikai mūža garumā. T.i. to domu, ka tas ir un tam jābūt meinstrīmam, nevis statistiskam izņēmumam. O.k. pirms simts gadiem varbūt, kad izšķirties bija sarežģīti un varbūt pat nelegāli, kad bija jābūt daudz bērniem, jo nebija kontracepcijas un tas bija diezgan izdzīvošanas jautājums. Tasir nav obligāti ar katru mīlestību jāliekas gultā, ir taču foršāk ciest, ja īsti nav par ko, vai ne (visi domā par nelaimīgajām mīlām un tīksmīgi nopūšas). Un sen jau vairs nav tie laiki, kad jāprecas ar katru ļubestību*. Bet ir kaut kā drusku bēdīgi lasīt sarunu un just, ka cilvēks pārdzīvo, ka mīlestība beidzās un laulība beidzās un jūt, ka tas nav pareizi. Nav tāda nepareizi. Un ja mēs to līdz kaulam saprastu, būtu mazāk ciešanu un varbūt būtu vairāk laimīgu cilvēku
*Ja vien tu neesi Andris Kivičs, tad gan katru reizi vajag sevi pataisīt par godīgu vīrieti
Jap, es arī par to, ka "mīlēt" taču ir darbības vārds nevis "sajūta" vai tamlīdzīgi.
Lielākoties, kad mani kopā ar A pārņem "sajūtas", ko tradicionāli gribas izteikt ar "es tevi mīlu", bišku apdomājos un pasaku "tu man liec justies ārkārtīgi labi/silti/droši/utt., ar tevi esmu laimīga". "Mīlēt" ir darbība un tā nav tiešā veidā atkarīga no partnera, bet gan no manis pašas - mīlu ar darbiem, ar to pašu labo sajūtu sniegšanu vīram :) Kaut salieku sporta tērpu treniņam, pat ja savtīgi gribētu, lai viņš paliek mājās :D
Un "pa lielam" salkanais "es tevi mīlu" liekas bulšits arī tad, ja man to saka. Es tak visādi redzu un jūtu, ka mīl :)))))
Par dzemdībām - vaine? Tu arī nesen palasīji tās grāmatas par Annu no Zaļajiem jumtiem. Skaisti varēja redzēt, cik ļoti smagi bija vēl krietni panesen. Mums tagad iet grāmatas par Emīliju, tur masalu uzliesmojums blakus ciemā bariņu bērnu nopļāva.