Nesen atradu nosaukmus. Izrādās, ka man patīk mahonijas un eremūri. Ar abiem gan drusku čakars un es nezinu vai jebkad būšu gatava čakaram ar iestādīšanu, izrakšanu un pārziemināšanu, bet ja nu notiek tāds brīnums un man rodas iespēja kur to visu darīt, sarakstā ir arī dālijas, kannas, gladiolas, Āzijas gundegas. Lilijas man patīk vizuāli, īpaši ķeizarkroņi, tie pavisam parastie oranžie ar brūniem raibumiem, manā bērnībā bija visās vecās mājās un visām vecām tantēm un mazās daudzās tumši rozā apvērstās lilijas, ka ne tās pašas kas pie mums aug savvaļā. Bet nu jā, kāda jēga ja nevaru, jo tiklīdz ir kaut viens puteksnis man punķi, asaras, visa seja niez un vēmiens nāk. Bet meža lilijas, kas galīgi pēc lilijām neizskatās gan es gribu. Un vēl ļoti nopriecājos par dienziedēm, tās man patīk lai arī smird un izrādās ir visādas šķirnes ar krāsu krāsiņām. Un vēl es ļoti priecājos, ka modē ir hostas, flokši un peonijas, jo tās tādas nemodernas puķes, kas man jau no bērnības ļoti patīk, es pat pacietu apcelšanu (šitās prastās vecmeitu puķes, tik ka smaržo, skata gan nekād, vot roze - tā gan ir puķe!), kad būšu tikusi pie mājas ar dārzu, būs no modes izgājušas un visur metīs pakaļ.
Bet vispār kad man būs dārzs, tad tāds, kurā nav jāvergo. Lai var ieiet pačubināt un nervus atlaist, ir smuki, smaržīgi un garšīgi bet bez kalpošanas un izmisuma.
Un ilzītes un čužu es ļoti gribu, mani ļoti iepriecina dzeltenas puķītes dārzā. Un lillīgas un zilas.
Un vispār ļoti patīk arī nesarežģītas formas - savvaļas tulpe, visas foršās vienkāršās pavasara puķītes, arī mazās un necilās, veronikas, neaizmirstules un tās margrietiņas kas nesmird