nākamajā gadā jāatceras iesēt tomātus laicīgi. un papriku un baklažānus. tomātiem jāpamēģina šķirne Pazzano, gribu arī Hurmu un Karlsonu

Exhibitio lielos saldos sīpolus

Vakar iebakstīju zemē sīksīpolus, šodien izrautu brokoļu vietā iestādīju vienu ķirbi un trīs citus kāpostveidīgos
Tad jau redzēs
Vīrs izraka trīs bedres mellenēm, māte atbrauks no ekskursijas, lai pati ielabo zemi, mēs simt punktu izdarītu nepareizi

šī bija tik brīnišķīga diena ar gariem laimes mirkļiem, ka tad, ja vasara būs bijusi tikai šo vienu dienu, bēdīgi būs tikai drusciņ. skaistākā upe pasaulē - rāma, lēna, skaidra un plata un auksts ūdens ap potītēm, visi bērni sēž man blakus uz pontona un saticīgi šļakstinās. zeme tik trekna un smaržīga, ka gribas to apēst, kartupeļus rušinot un izstādot baklažānu un tomātu stādiņus labi sazemējos. būs-būs, nebūs-nebūs, bet man tagad ir apmēram desmit kvadrātmetru dārzs
sēdēšana siltā ēniņā uz zviļņa

nobijos no aukstuma, balkona tomātiem uzliku papīra maisus un tukšas kefīra paku pusītes, ienest iekšā nav īsti vietas . pagaidām laba proporcija - no visiem tiem, ko mamma izpiķēja, nobeigušies ir divi, nīkuļo kādi pieci un daļa uztaisījuši resnu kātu, sadzinuši matiņus un lapas palikušas biezākas, tumšākas, sulīgākas un veselīgākas. nu, pat ja puse nosals, tāpat man šim gadam padaudz, jo vīramāte negrib un kaimiņiene arī ne. varbūt būs raža

Garšīgi paēdu un jūtos ļoti apgrūtināta. Baklažāns no dobes ļoti garšoja, tātad pavasarī atkal paredzams čakars. Divus savus jau esam apēduši (šovakar vispār ar siera cepurīti), vēl kādi 4 briest, vienam ir vēl ziedi, bet nu uz nedēļas beigām vēl viens būs ēdams

Es kā optimiste izpiķēju vienu kastīti papriku un lielajos podos iesēju vienā kabačus (3gb) un otrā arbūzus (5 gb). Gan jau vismaz viens izdzīvos līdz ziedēšanas fāzei :D
Nabaga tulpju koks vēl gaida sēšanu, bet no viena krējuma kociņa stiepjas laukā divi asniņi (akmeņozols)

Ir dienas, kad kopā ar taboru daram dārza darbus. Ir dienas, kad gatavojam ēst. Ir dienas, kad ielieku viņus vannā. Šodien bija tāda diena, kad izdarījām visus trīs. Un viss tikai tāpēc, ka aiz loga ir Tas

Toties izpiķēju kādus 40 baklažānus, moš daļa pat augs un atradu tur arī četrus tomātu stādus!

karoče mistika kaut kāda. tās baklažānu sēklas, kas kastītēs, nav izdīgušas pagaidām neviena. vispār neviena. gliemezis arī uz radiatora, tajā avīzē, kas ik pa laikam izžūst pavisam sausa, jau 3 pirmās lapiņas. tagad nesaprotu ko darīt, laikam vēl drusku jāpatur turpat, izstīdzēs trīs, bet varbūt pārējie sadīgs
izpilddirekcijas tante atvaļinājumā, jāzvana pēc nedēļas, jo nevar saprast kādā virzienā tie cipari iet, bet es esmu stingri izlēmusi, ka man būs dārzs

iesēju kastītēs baklažānus (Black Beauty un Čehu agro) un selerijas. Black Beauty arī pēc doooooras metodes gliemezī. nu kaut kā ķipa tā, īsti nezinu vai pareizi atcerējos kā tas jādara. tad nu redzēs, vai un kas sanāks. bet dārza augsnē, kur pag.gad auga tomāts, atradu nelaikā pamodinātu simtkāji ar ragiem. tādu maziņu un bālu, domāju, ka augsnes nematode (fui pē kaka)

un ja man piešķir zemes pleķi saulainajā mežmalā, atradu kā uztaisīt ūdens ieguves veidu no gaisa mitruma. tagad tik jāizdomā, kuru konstrukciju labāk.

Nemirstīgajam kaščejam ir bēbītis un otrs arī zied. Uz mazā balkona, kas no visam pusēm stiklots, tām nolauztajām un trīs nedēļas vasaras svelmē nelaistītajām paprikām atauga zaļums. Vienai liels zieds un naga izmēra paprikēns, otrai kādi 5 pumpuri. Septembris. Moš jānes iekšā vai jāliek uz virtuves palodzes?
Ir gan viņiem arī kaut kāda dzīvā huiņa uzmetusies, kkādi mošķi, nav tā, ka baigi alkstu ar to aplaist visus pārējos
Man laikam ir papriku karma

Un zīles arī šodien iebāzu podos. Tās, kas izskatās kā no ledus laikmeta

Un no istabas augiem es gribu litopsi, kas ir kaut kas pa vidu starp akmeni un dibenu, mazas apaļas zaļas bumbiņas uz stīgas un sirsniņas, kas savērtas diegā.
Bet es vispirms iemācīšos parastas kalanhojas

Tā, kam te bija sapnis par lielu koku aleju. Uzskrēja man reklāma. Paulonija. Johaidī, cik smukas lapas! Un augot ātri, tik pirmajā ziemā laikam jāpiesedz. Diskusijā bija ielikta bilde ar pagājušā gadā stādītu un tā bija smuka un kupla un ļoti pāri galvai. Varot arī visādi iznesties ar veidošanu. Ziedot arī.

Tad nu man šī sarakstiņā pie divirbuļu vilkābeles Scarlet kkas tur, tulpju koka, akmeņozola (šodien moš jāaiziet pēc zīlēm, kastaņi bija ļoti daudz sakrituši) un arī sniegpulkstenīšu koka.
Tik tāds sīkums, ka vajag dārzu kur.

Un vēl es gribu mazu apaļu vītoliņu. Kaut kur Daugavas labajā pusē Sēlijā, apmēram ap Skrīveriem pie pašas upes ir mazu apaļu vītolu pudurītis, tādas feinas bumbiņas, kas lielas neaug. Tādu es arī briesmīgi kāroju

Atceries, ciba, es tev prasīju kas tā par mazu baltu puķīti, kas visur aug kā nezāle un smuki smaržo, tieši bērna pušķīša izmērā?
Tā un divu veidu ceļtekas un sarkanais zaķkāposts un virziņa un viens graudzāles stiebrs un dažas strutenītes izdīgušas balkona kastē kur reiz bija paprikas. Reiz bija paprikas nolauzu nafig, jo ilgajā prombūtnē bija nokaltuši un tur bija iemetušies divu dažādu veidu ķēmi. Ar visu zemi ārā nemetu, jo bija žēl zaķkāposta. Un tagad reiz bija paprikas izdzinušas lapas

Blakus podods divas reiz bija paprikas ļoti smukas zaļas. Komerciālas jēgas nekādas, bet diezgan smuki

Nu jā un no tās balkona kastes, kur viss pats izlīdis jo ļoti grib dzīvot man šobrīd vislielākais prieks. Smaržo un amizanti un smuki

Un tad es tikko ar blaukš aizvēru ciet grāmatu un viņa jāliek tālu un pa gabalu, jo es izlasīju priekšvārdu un nu ir āķis lūpā, nenoliktu kamēr nebūtu cauri, es pilnīgi jutu kā man tās zvīņas no acīm nokrita blaukt! man jau tā mīla uz kokiem, man tie šķiet tādas galīgi mistiskas būtnes, es pilnīgi saprotu kā var izdomāt driādas un nimfas un mežā taisīt altārus, tik tālu lai ar kokiem apskautos es neietu, bet kārtīgi pačibināt, pabakstīt, paknibināt, papliķēt, paklaudzināt, paurķēt, iztaustīt seklākus dobumus (dziļajos parasti kāds dzīvo, tā bieži ir nepatīkama pieredze abiem), noglaudīt un paspaidīt visas sūnas un ķērpjus man patīk gan. Un to visu var darīt maigi un bez postīšanas. Un tajā grāmatā (atveriet palasiet priekšstatu virtuālajā grāmatu veikalā) bija par kokiem - vecākiem, kas dzīvo kopā ar saviem bērniem. Nevis &€#@ papele vai osis atkal visur sadzinis atvases nafig, bet koku ģimene.
Un es jau grasījos ņemt zāģi vai stingri noteikt kas te būtu jāparetina. Pašas mērķtiecīgi spļautie ķiršu kauliņi piemēram

https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/136971-koku_slepena_dzive_ko_jut_un_ka_cits_ar_citu_sazinas_koki_-_ieskats_apslepta_pasaule.html

Bija te kkad jautājums par smuku kociņu ar rozā ziediem. Neatceros pie kura jūzera. Šodien dzīvē un ne tikai redzēju wow! Divirbuļu vilkābeli Paul's Scarlet
Ļoti gribu. Neatceros kāds tur bija spriedums, kas tas bija, bet šitas wow!

Nesen atradu nosaukmus. Izrādās, ka man patīk mahonijas un eremūri. Ar abiem gan drusku čakars un es nezinu vai jebkad būšu gatava čakaram ar iestādīšanu, izrakšanu un pārziemināšanu, bet ja nu notiek tāds brīnums un man rodas iespēja kur to visu darīt, sarakstā ir arī dālijas, kannas, gladiolas, Āzijas gundegas. Lilijas man patīk vizuāli, īpaši ķeizarkroņi, tie pavisam parastie oranžie ar brūniem raibumiem, manā bērnībā bija visās vecās mājās un visām vecām tantēm un mazās daudzās tumši rozā apvērstās lilijas, ka ne tās pašas kas pie mums aug savvaļā. Bet nu jā, kāda jēga ja nevaru, jo tiklīdz ir kaut viens puteksnis man punķi, asaras, visa seja niez un vēmiens nāk. Bet meža lilijas, kas galīgi pēc lilijām neizskatās gan es gribu. Un vēl ļoti nopriecājos par dienziedēm, tās man patīk lai arī smird un izrādās ir visādas šķirnes ar krāsu krāsiņām. Un vēl es ļoti priecājos, ka modē ir hostas, flokši un peonijas, jo tās tādas nemodernas puķes, kas man jau no bērnības ļoti patīk, es pat pacietu apcelšanu (šitās prastās vecmeitu puķes, tik ka smaržo, skata gan nekād, vot roze - tā gan ir puķe!), kad būšu tikusi pie mājas ar dārzu, būs no modes izgājušas un visur metīs pakaļ.
Bet vispār kad man būs dārzs, tad tāds, kurā nav jāvergo. Lai var ieiet pačubināt un nervus atlaist, ir smuki, smaržīgi un garšīgi bet bez kalpošanas un izmisuma.
Un ilzītes un čužu es ļoti gribu, mani ļoti iepriecina dzeltenas puķītes dārzā. Un lillīgas un zilas.
Un vispār ļoti patīk arī nesarežģītas formas - savvaļas tulpe, visas foršās vienkāršās pavasara puķītes, arī mazās un necilās, veronikas, neaizmirstules un tās margrietiņas kas nesmird

Palasīju par jūzera rāvējslēdzējs eksperimentiem, sadomāju, ka nevajag dzīvi un sevi uztvert pārāk nopietni un kastēs pie burkāniem, sīpollokiem un starp izpiķējamām (vaimanuvai, atkal kādi 100+) paprikām iebāzu zemē zirņus un pupas. Kad šī raža būs jānovāc (jāizpiķē, varētu tagad - nav trauku un palodžu muhaha) arī būs skaidrs vai būs vai nebūs, bet vismaz atkritīs raižpilnā gaidīšana

Aaaaaa! Kopš ar vīru divatā izvagojām kartupeļus ar vienu tādu feinu štruntu, kas vecāks par mani, es visu laiku sapņoju par vienkāršu mehanizētu multifunkcionālu dārza štruntu. Kolektīvā bezapziņa nostrādāja :D
Tagad tikai sakrāt naudu var parādīt tēvam, viņš kapeiku pišot pa mājām lēnā garā varētu saķimerēt. Jo nu man šito gribas tā, ka acīs cērt. Iečekojat tos video!
Štrunts studijā:
https://razojam.lv/ritenkaplis-ar-mainamiem-rikiem/?fbclid=IwAR3vLkxo2VKDQs_iGxMlbghunDLgWiBXnMpmZsVhA0H5-ZLzAmECSy_xv2E

Man tikai šodien nāca atklāsme. Jā, nav tradicionālais un tomēr - ir! Man ir dārzs. Ja izej uz balkona pirms ēdienreizes un dabū sagriezt lokus šai ēdienreizei un tur paliek vēl daudzām, un aug arī uz otra balkona, tad to tiešām var saukt par dārzu. Pag.sezonā no balkona bija kādi 3+ litri tomātiņu, bija drusku redīsi un rukola un galu galā novembrī novācu dažus mazus kartupelīšus, būtu laistījusi būtu lielāki. Un burkāni taču arī izauga. Tādā mini un bēbīšu un mikro izmērā un tomēr!
Un salātu kastē arī kaut kas ir izdīdzis, tikai galīgi neatceros ko sasēju

Kaut kad būs jāpaskatās vairāk par Gangsta Garden Ron Finley. Kaut kad sen redzēju viņa Ted talk, pēc tam papētīju vairāk par guerilla gardening. Man baigi patīk visi tie urbānie ēdamie džungļi, īpaši siltajās zemēs, ļoti patīk Morag Gamble un Čārlzs Doudings ar nerakšanas metodi un man patīk tas viņu piegājiena vieglums. Protams dārzs ir darbs jebkurā gadījumā, bet ļoti priecīgi ka tagad modē ir nepārmocīties, lai gan drusku žēl ka tie mazie ar juvelierisku smalkumu aprupētie piemājas dārziņi aiziet nebūtībā kopā ar večiņām. Tādēļ es ik pa laikam papētu arī Jēkabpils un citu nelielāku pilsētu nekustamos īpašumus jo tur vismaz bildēs ir