Paskatījos spogulī un atcerējos savas dzīves smieklīgāko šoku. Bērnībā kādu periodu mana mīļākā grāmata bija Jātnieks bez galvas. Un tur sākumā gan autors gan varonis jūsmoja par tumsnējo skaistuli, bija pieminētas arī izteiksmīgās kopā saaugušās uzacis, bet īpaši jūsmīgi un juteklīgi aprakstīja mūsaino seju un mazās ūsiņas. Un tad, kad man ienāca prātā un google bija vēl pavisam jauna, es ieguglēju un gandrīz no krēsla nokritu ieraugot kā tas dzīvē izskatās.
Šorīt ieraudzīju savas ūsiņas un atcerējos. Uz balta ģīmja Latvijas pelēkās krāsojumā galīgi neizskatās.
Uzacīm esmu tikusi pāri, "Frīda" izārstēja, nu man galīgi netraucē un pašai neaug.