Es īsti nezinu, laikam jau tajā brīdī, kad rodas tāda sajūta. man, piemeŗam, draugs ir sajūta konkrētā cilvēka kontekstā, jkad tu jūties droši, kad tev ir pārliecība, ka kaut vai plūdi, atomkarš vai enīvei kas, bet tu uz to cilvēku vari paļauties, reizēm man lieka,s ka es uz saviem draugiem varu paļauties vairāk, kā pati sev. un es necentīšos apgalvot, ka tie ir 100%, jo nekas nenotiek 100% līmenī, ja nu vienīgi cenas Latvijā pieaug par 100, 200 un 300%. :)

laikam jau vēl tā ir pārliecība, ka tu vari padalīties ar to otru par to, kas notiek un viņš sapratīs, neliks tev justies vainīgam par to, ka tev ir smag vai, ka tu esi tas/tāds, kāds tu esi, ka atbalstīs un gaidīs tevi ciemā uz tēju arī tad, kad tev nāk virsū ņerlījiens, nevis tikai tad, kad tu kā arlekīns viņu izklaidē un aizpildi telpu ar jautrībām.

patiesībā tiešām nesaprotu.

1. ja divi vispirms izdrāžas un tad sadraudzējas, tad tā ir mīlestība.
2. ja divi sadraudzējas, tad viņi (cik noprotu) tā arī neizdrāžas - tā ir draudzība.

rakstu, protams, par pretējiem dzimumiem. bet, enīvei, nesaprotu.. :(

:D :D :D es nezinu kā tas ir citiem, bet man laikam draugi ir kaut kas ļoti, ļoti, ļoti stipri līdzīgs cilvēkam, kas pēc idejas varētu būt tā saucama "otrā puse", love vai enīvei kā to nosaukt, tikai ar atšķirību, ka tas, kas savu kval;itāšu dēļ ir kļuvis par draugu tev nav seksuāli pievilcīgs (nekad nav bijis un manā gadījumā ats nozīmē, ka nekad arī nebūs). Līdz ar to tu ar to cilvēku jūties labi (kaind of "dvēseļu radinieki"), bet tev uz viņu nestāv :).

uh, tik daudz salkanu vārdeļu sanāca. :D