Daudz jau arī tas nebija, galvenie mācību priekšmeti - rakstīšana, lasīšana, rēķināšana un mājturība, ā - vēl ticības mācība. Mācību laiks - no oktobra līdz sējas sākumam, ne velti pirmklasniekus sauca par pirmziemniekiem.
Bet principā, ja gadījās labs pedagogs ar degsmi, iemācīja kaut ko arī no dabas zinībām kā reiz propogandēto kompetencu izglītības formā, kad rakstīšanā diktēja tekstus par zemes griezšanos ap sauli utt. :)
Cits jautājums - klases mazas, cik nu tai apkārtnē konkrētā vecuma bērnu, klases bieži apvienotas, visi mācās vienā telpā. Labi lielākās apdzīvotās vietā gan jau ka bija citādi.

Tajos un arī drusku nesenākos laikos četru klašu izglītība bija kā mums tagad pamatskola. Bet tieši nepieciešamības ziņā, ne saturiski. Četras klases un esi gatavs dzīvei (t.i. tādai, kāda tā tolaik bija, zemniekam smalkas zinības nebija vajadzīgas, nebūt analfabētam jau ir kruta).
Man vienai omītei četru klašu izglītība plus kaut kāda profesionālo iemaņu apmācība. Tajos riktīgajos padomju laikos kolhoza strādniekam jau lielākoties neko vairāk nevajadzēja.
Joprojām labi atceros, kā manā bērnībā omīte aizrautīgi klausījās visu, ko viņai stāstīju par ģeogrāfiju un ģeologiskajiem procesiem (cik, nu, tādā 7. klasē skolā māca), uzzināja par tektoniskajām plāksnēm un zemūdens vulkāniem :) Skolā 4 klasēs iegūtās zinības tomēr ļoti ierobežotas.
Labam prātam būtībā ar tām 4 oficiālajām klasēm pietiek - lasīt, rēķināt māk, dabas pamatlikumus zina - no tā tālu var tikt, ja savas zināšanas un prasmes paplašina.