pieaugšanai ir briesmīgi daudz mīnusu. izrādās, ka pieaugušie nemaz tik pieaugušie nav (pamatskola vol.X), tu visu laiku attopies kaut kādās wtf? situācijās un nav pat neviena kam īsti pajautāt 'a ko tagad darīt' jo nu jau pieaugušais esi tu pats un pat mamma varbūt ar konkrēto sviestu nav saskārusies. vai apkārt negadās neviens 'pieaugušāks pieaugušais'. izrādās, ka kādu iemeslu dēļ nemaz nevar ēst tikai to, ko gribas, vilkt tikai to, ko gribas, iet gulēt (vai negulēt) kad gribas. brīvības mazāk, saistību vairāk, vienmēr ir kāds āķis, kādas sekas
bet ar visu to, par spīti tam, ka nav vairs tā izskata (sveiks, tuklumiņ uz puncīša) un veselības (pēc noballētas nakts knapi var izrēķināt cik veikalā jāmaksā, labi, ka nav jāraksta, nezinu, kontroldarbi matemātikā), es jūtos labi. savā ādā un vispār. visas neirozes tādas pieradinātas, es sev dodu atlaides, jo nu nevar vienmēr visu izdarīt uz uh! un man patīk sava dzīve. un tas, kas ne īpaši, nu pie tā var piestrādāt
Nepiekritīšu, pieaugšana ir savi mīnusi, bet labumi tos pilnībā atsver, imho. Ar sekām jārēķinās arī kā sīkajam, bet kā pieaugušais Tu vismaz pats sev saimnieks un citi pieaugušie tevi nevar raustīt uz visām pusēm (OK, var mēģināt, bet ne tādā mērogā kā vecāki / immediate family rausta bērnu)