gulēju gultā visa tāda amēba ar pilnīgi negulētas nakts sajūtu (lai gan objektīvi tā protams nav, ir arī gulēts. drusku un saraustiti) un domāju, ka man vajag nevis miega cepuri pret matiem, bet kārtīgu ķiveri pret zīdaiņu kāju belzieniem. man ir sajūta ka man ir atdauzītas ribas, jo es ļoti ļoti centos pagulēt
tagad atceroties vecpilsētas 'auklīti' kas pieskatīja bērnus, sadzirdot viņiem balderjāņus kamēr pati adīja, neizklausās tik briesmīga tā doma
ja man būtu pārtikas krāsviela, es izvārītu katliņu ar krāsainu ķēpu un liktu lielāko vannā lai cūkājas
nav man tādas slienas. diemžēl nav arī auklītes. pulkstenis ir tikai pirms 11iem un es jau gaidu kad mīļais nāks no darba