ļoti daudz domāju par to zero waste. tas tā forši nosaukts turīgajiem. jo mazturīgie tā dzīvo labākajā gadījumā gadiem, sliktākajā - vienmēr. atteikties, samazināt, lietot atkārtoti, šķirot, izmest. nu un visas upcycling māsterklases nemaz nevajag, jo to jau sen dara. tas ir tas kā dzīvo gribētos teikt, ka lielākā daļa populācijas valstī, nu tā, kas dzīvo ar minimalku, drusciņ virs minimalkas un no pabalstiem. nu tā, ka neplānotiem izdevumiem ir nevis summiņa kontā, bet jāiekrāj
un es ar šausmām domāju par to, kā ir tiem, kas ir tur - pašā lejā un bezcerībā un beznaudijā. jo tā zero waste filozofija ir kaut kas aizraujošs un foršs, ja ir jauna. jo ir diezgan nomācoši, ja tā nav brīvprātīga izvēle bet vienīgā iespēja ikdienai un ne tikai
http://www.seekthesimple.com/2017/0 3/26/isuma-par-zero-waste/
ļoti daudzi pāršārē, vismaz manā fb paziņu lokā
nē, nu es jau arī lasu un man šis tas piedur. tajā pat laikā man nepatīk šīs te zaļās modes blakusprodukts: vainas izjūta. par pamperiem, maisiņiem, kuros ielieku smirdīgos pamperus, tagad pateicoties cibai arī par papīra dvieļiem, kurus reti, bet izmantoju
lai gan pēc visiem rādītājiem es dzīvoju diezgan zaļi (bet bambusa zobubirsti, menstruālo piltuvi un mazgājamos autiņus neesmu gatava sākt lietot ikdienā. nu un vēl arī skuvekļus, kas nav vienreizējie)