vienīgais daudz maz tradicionālaiz ēdiens līdzās krāsotajām olām bija rupjmaizes kārtojums. toties piesēju dūšu ar suši (visiem garšoja. pat vecmammai) un veldzēju dvēseli ar Švarcvaldes ķiršu torti. to gan vēl neesmu saņēmusies nogaršot. bērniņš ārā gāja pats savām kājām. pirmo reizi tieši uz Lieldienām. kad celsies no diendusas, iesim ārā visi olas ripināt (un meklēt). knaulējās arī drusciņ - viss tāds priecīgs lai arī olas negaršo
tēs vakar smējās un teica, ka mums mājās demokrātija. katrs uz Lieldienām taisa ko grib. kas suši un ķiršu torti, kas rupjmaizes kārtojumu, kas Lieldienu ugunskuru (G_V)
labi. es tur drusku improvizēju. būs jāmēģina vēlreiz ar citu biskvītu, jo abas reizes sanāca labi, viss pēc receptes, bet man kkas tai visā tomēr ne tik ļoti patika. visi citi gan slavēja