ar nāvēm no vakcīnām man šķiet ir tieši tā (nu, publiskajā telpā, kur skaļāk bļauj tie, kam jokainākas idejas) kā ar smēķēšanu. ja nomirst cilvēks, kas ir smēķējis - skaidrs, ka cigarešu dēļ. un pofig, ka autokatastrofā.
tikai ar smēķēšanu nopietnāk, jo tomēr ir korelācija starp smēķēšanu un plaušu/balsenes vēzi.
iesaistījos diskusijā, bet mana iecietība ir izsmēlusies. esmu augšā jau no 5.20 ar īsu divdesmit minūšu snaudu pa vidu, biju offroudā uz mežu viena un vispār piekusu, vairs nelasīšos kas tur tālāk darās, jo man tos cilvēkus gribētos fiziski iespaidot
ar pannu piemēram
es varu pieņemt, ka vakcinē daļēji, ne pēc kalendāra, tikai pret dažām slimībām, galu galā pat nevakcinē, ja tie ir nopietni apsvērti un informēti lēmumi, kad cilvēki lēmumu pieņem apzināti un domājot paši ar savu galvu, nevis viena tante teica un tad seko ezotēriska huiņa vai krievu nozombēto kanālu konspekts par amurikāņu sazvērestībām
Ko es esmu secinājusi pa gadiem, ka ar ārstu ļoti svarīgi būvēt attiecības, un arī pašam tomēr kaut bišķi interesēties, kas un kā. Man tagad ar ārsti ir tā, ka aizeju nereti ar gatavu diagnozi, paprasu nosūtījumus, viņa apstiprina un uzraksta. Nu un ar savu ķermeni arī vajag draudzēties un čekot, kas notiek un vai tagad būtu labi to vai šito.