un ko jūs domājiet par to bērnu iztirgošanu uz ārzemēm?
es nesaprotu ko domāt. noskatījos beidzot to raidījumu (centos jau vairākas dienas). noskatījos, jo man internetos uzskrēja aizkustinošs video par to, kā pāris brauc pakaļ puisēnam, ko adoptēt (Jacob Chen - An Adoption Story jūtūbē var atrast), usā es satiku diezgan daudz ģimeņu, kurās bija adoptēti bērniņi un neko, viņi bija tīri, paēduši, priecīgi. ir jau skaidrs arī tas, ka es esmu naiva un man vienmēr gribas ticēt labajam (absurdi, es zinu, jā) bet uz to jautājumu kā ir labāk - bērnunamā Latvijā, ka tikai savā zemītē; ģimenē, kurā nav labi, ka tikai ar saviem bioloģiskajiem vecākiem vai mīlošā ģimenē kaut arī svešzemnieku. kaut arī viendzimumu (bet nu ok, es laikam neesmu homofobe, ja) es sev iekšēji nevaru atbildēt
skaidrs arī ir tas, ka sistēmā ir caurumi, kas jāaizlāpa, kas laikam būtu ierēdņu (un ne tikai) labās gribas jautājums, bet pārmest to, ka adoptēts un viss, kaut kāda tante kaut kādā iestādē tagad nevar izzināt kas nu tur notiek tomēr laikam ir normāli. tā taču tam vajadzētu būt - ja reiz cilvēks ienāk ģimenē, tad viņš ir tās ģimenes sastāvdaļa. skaidrs jau, ka krietni jāizvērtē tie cilvēki, kas viņu ģimenē uzņems, tādēļ jau tas ir tik garš un grūts process (es tā pieļauju)
17. Marts 2015 (07:41)
Comments
|
Posted by: porcelāna lellīte (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} neraate) Posted at: 17. Marts 2015, 13:08
cik foršs stāsts! |
|
jā, es arī tā domāju /ja nu no ieraksta tā nenolasījās/
un es ceru, ka viņa varbūt vēl kādu adoptēs. bet forši arī ja ne
man ir tuvu radinieku stāsts par šo. man ir Amerikas māsīca, kura tur ir dzimusi, jo vecvecāki kara laikā izbrauca uz Ameriku, bet viņa runā latviski un pēc neatkarības atjaunošanas ar vecākiem sāka braukt uz Latviju vismaz reizi 2 gados. tātad viņa pirms pāris gadiem adoptēja latviešu bērniņu, jo 1) viņai pašai nevarēja būt bērni; 2) viņa gribēja tieši no LV adoptēt; 3) LV bērnus arī esot vieglāk dabūt nekā vietējos, jo pēc viņiem rinda nestāv kā US; 4) viņai kā latviski runājošai arī bija vieglāk adoptēt LV nekā citiem ārzemniekiem, kas grib adoptēt šeit. un teikšu tā - jā, viņa pēc gada nodzīvošanas ar bērniņu LV atgriezās Amerikā, jo viņai tur bija labi apmaksāts darbs un hipotekārais kredīts mājai. un bērniņš tur ir mīlēts, vests uz pulciņiem un skolām. un ar viņu arī visu laiku runā latviski, lai valodu neaizmirstu. bet, protams, ka viņa mājas būs Amerika un viņš sevi par latvieti diez vai uzskatīs, pat ja brauks ciemos uz šejieni ik pa pāris gadiem. bet vai tiešām tas bērns būtu laimīgāks šeit bērnunamā, kur varbūt nebūtu adoptēts vispār? un tiem, kas pārmet, ka latviešu bērnus adoptē uz ārzemēm, man gribas teikt - nu tad ņemiet un adoptējiet viņus šeit paši! bet tā jau nenotiek, vai ne? nu tad man liekas, ka ļoti loģiski ir, ka to bērnu adoptē uz ārzemēm, kur viņam dzīves līmenis ir tik daudz reizes labāks kā varētu būt šeit. nu nav amerikāņi debīli un šaujamos mājās netur. un arī reliģiozi fanāti nav. es zinu, jo es tur dzīvoju. tiem bērniem lielākoties (protams, var gadīties izņēmumi, bet šeit tie nu toč gadītos biežāk) klājas ļoti labi. un Amerikā nekādas papildus uzturnaudas par adoptētu bērnu nedod.