kultūras atšķirības
nesen lasīju mūžvecu Sestdienu, kurā bija intervija ar krievieti, kas dzīvo Itālijā un krieviski tulko Umberto Eko. viņai iznākusi grāmata par ēšanu kā kultūras sastāvdaļu un tur bija ļoti piemīlīga maza epizode ar to, ka viņas zīdainītis 3 mēnešu vecumā neesot gribējis ņemties svarā. tad pediatrs izrakstījis 'papa salada' t.i. pavārītus spinātus ar rīvētu parmezānu un olīveļļu piebarošanai. mazais esot izsūcis vienā piegājienā. un vēl viņi bērnus piebarojot ar 'papa dulce' kas ir pienā izmērcēti īpaši cepumi.
es jau kādu laiku domāju par visu to, kas nosaka mūsu garšas izjūtas. man, piemēram, pirmoreiz ēdot, Parmezāns negaršoja. un es visu laiku domāju par to, ar ko piebaro bērnus tālās, eksotiskās zemēs, kur stipri ēdieni un vidējais iedzīvotājs mazizglītots. diez vai grūtnieces tur atļaujas tā izdarīties kā šitente - to es nevaru, šito nedrīkstu, šitas vispār vē! un ka cilvēki, iespējams, neiespringst ko dot bērnam tad, kad sāk trūkt piena. kas ir - to dod. un ka tas, visticamāk, nosaka to, kas mums garšo, kas - ne.
Šitās latviešu bailes no 'stipriem ēdieniem' ir komiskas.
Ir tāda grāmatiņa ' bērna vadītā ēdināšana' ( child lead weaning), tur smuki šitais aprakstīts. Pa lielam - vienkārši pieturās pie vispārējā saprāta. Gluži vindalū bēbim iekšā netriepj, bet maigāka masala jau būs ok ( no indiešu karijiem) - kur garšā asumiņš ir, bet nav kapsikāma ap deguna risks.
Rēķini, ka garšvielas pieliekot var daudz mazāk likt ( vai vispār nelikt) sāli un taukvielas = sanāk daidzveidīgāk un veselīgāk. Tā teorija, ka bērniem jāēd 'dabiski garšojošs' vairāk sakņojoties gadsimta sākuma atturībnieku teorijās, kas garšvielas uzskatīja par 'baudvielām', kuru lietošana ir gandrīz tikpat amorāla kā alkohols.
Un vēl - jā, dažas garšas nu grītnieces ēstā tiešām tiek augļūdeņos un it ka ietekmējot garšas patikas/nepatikas vēlāk. Drosme eksperimentēt gan ir nesaistīta īpašība.