vakar kontā ieripoja divas filmas:
Iztēles valstība (The Fall) un Nožēlojamie (Les Miserables). nedēļu iepriekš noskatījos Samsara. variet minēt, kura patika vislabāk. protams, tikko izrādījās ka pēdējā, kura man patika vismazāk, bija nepareizā filma. es jau domāju - viss tā neizteiksmīgi, ļoti lakoniski, pakārtoti galvenajai idejai uz kuru es tomēr nepavilkos. un tagad izrādās, ka tā bija cita filma. un ne jau tā košā, krāsainā un jaunā. nu nekas.
Nožēlojamos nomocīju tikai aiz cieņas pret Viktoru I. tagad esmu iepazinusies ar daiļradi nepastarpināti (romānu es tiešām centos, bet vienkārši nevarēju). atceros, kā kāds te draugu lapā spļaudījās, lielākā daļa iebildumu pamatoti. nebija man skaidrs, kādēļ Žavērs tik stipri nīst Valžānu, nesapratu arī kā revolūcija var būt tik maza un neizteiksmīga un kur visi pārējie parīzieši. gribējās arī izteiksmīgāku mūziku, citādāk mani kā rūdītu ciniķi uzrunāja tikai galvenais muzikālais motīvs. skaidrs arī tas, ka Annai H. oskaru piešķīra par drosmi būt neglītai un noplukušai.
savukārt Iztēles valstība vienkārši jānoskatās. kolosāla, vizuāli pārsteidzoša, drosmīga un jūtīga filma. noteikti skatīšos vēl