skan: led zeppelin - ten years gone
mani vienmēr nedaudz garlaiko un dažreiz arī krietni aizkaitina jebkādas formas labo un slikto meiteņu salīdzinājumi - "melno rāmju" bildītēs, banālos apgalvojumos vai vēl ļaunāk, pagaros jēlos rakstos. iespējams tādēļ, ka visam cauri vīd tāds kā slikto meiteņu pārākums, tas, protams, ir arī stilīgāk. var jau būt, ka no malas tā arī izskatās - viss balts, tas taču garlaicīgi. īpaši ja pretstata sarkanajam un melnajam, kaislībai, apmātībai un neprātam.
es esmu viscaur labā meitene. varbūt tādēļ, ka tā ir nemitīga izvēle, iekšējs ētisks uzstādījums. un es tik bieži izvēlos nepareizi vai kļūdos. tur vajag riktīgas iekšas un dzelžainu paškontroli. un to es saku ne tikai no katolietes pozīcijām. īpaši smieklīgi ir tad, ja attiecībā uz personas ētiku, izteicieniem vai neuzvedīgu rīcību norāda kāds cits. bet citiem vienmēr labāk zināms. citi visu zin
bet varbūt tas tādēļ, ka man ļoti nepatīk personību klasificēšana pēc dzimšanas datumiem, gadiem, acu krāsas vai deguna formas (šis vispār ir kaut kāds arhaisks A.K.Doila laika absurds). jocīgi, jo genderiski stereotipiskie uzstādījumi mani neuztrauc un uz seksuālo orientāciju orientētas diskusijas neinteresē un garlaiko
piekrītu - vispār būt labam (ne vienkārši klusiņam un nemanāmam) cilvēkam - ir nepārtraukta cīņa ar sevi, un zēniem gan jau ir tāpat.