tāda jocīga sajūta bija aizverot durvis, tā it ka tās tiktu aizslēgtas aiz kaut kā, kas man kādreiz ir piederējis. Un manī iekāpa trauksme. tā it kā viss, par ko es izvairījos domāt atnāktu pie manis. nemiers pie sigur ros, tas nekam neder, bet es to nespēju nolikt malā.

kā tādā filmā. viss izšķīda mazos stikla gabaliņos, ar kuriem var tikai sagriezties. un visu skaisto, kas mani kutināja patīkamās trīsās, pārņēma stipri sāpīgi drebuļi. viss kas bijis nostājās backgroundā, tādā miglainā fonā. laikam ilūziju muzeja ietekmē arī visa mana dzīve pārvērtās ilūzijā. sāp tik tas, ka tā ir visneglītākā ilūzija, kāda vien var būt.

es gribēju tevi pierakstīt, bet tevi nevar pieraksīt.
tikai kā fotomirkļus atstāt vakardienu.

laikam tas bija spraadziens, taads iists spraadziens paarmainjaam. un tagad nu ir taas paarmainjas. staav un skataas manii, maitas, bet es ne vella nesaprotu. un nezinu, kas notiek.
es tik nesaprotu, kameedl es vinjam nekad nevaru atziities tanii, ka, piemeeram, arii es veelos pabuut viena.
vai arii par to,ka patiesiibaa toreiz gribeeju skirties, tikai man drosmes nepietika. laikam man nekad nepietiek drosmes, jo patiik visu izanalizeet. vispaar es esmu vaajpraatiiga uz analiizeem, varu visu nakti guleet gultaa un analizeet. smeekeet 10 cigaretes peec kaartas un analizeet, domaat. tais briizhos man vispaar nav kjermena, es varu neeest, varu neguleet. nekam nav noziimes, jo gluzhi vienkaarshi es kaut kur aizpluustu.

Lai nu kaa tur buutu, es nesaprotu, vinjs mani tik ljoti aizvainoja, saapinaaja? vai arii es sevii kaut ko atzinu, ko pirms tam nespeeju?

Tagad viss ir citaadi. blje, es esmu citaada.
***

vajag nomierinaaties.
***

Un veel gribu teikt, ka man riebjas svaarstiibas, jo tas noziimee muuzhiigu nekonkreetiibu.

un nav jau taa, ka es vienmeer visu gribu zinaat. Vienkaarshi pati vislaik svaarstos. un kad svaarstos nekur netieku. vispaar, kad cilveeki svaarstaas vinji nekur netiek.

Tikko smiekli sanaaca, es pat svaarstos, kuraa no cibaam rakstiit.

vispaar kad un kuraa es esmu patiesa?
kas man taa par iipashiibu nevienam un nekad neko neteikt skaidri, bet tik staigaat aplinkus, cerot, ka citi sapratiis. Citi nekad neiekaaps manaa galvaa un neizlasiis.

smiekliigi, ne. man vispaar ir gan.
***

bet visam pa vidu kaut kur planee vilshanos par vinju. visas sajuutas, kas agraak likaas saaasinaatas, ir izgaisushas. tagad ir miers.

negribas nekam piekerties. un atlaizhot ir viegli. nu taa vienkaarshi, jo viss naak un iet. Lai, kas tev shodien piedereetu, tev jaasaprot, ka patiesiibaa tev nekas nepieder. visa taa piedereeshana ir viena vieniiga iluuzija. "neviens nevienam nepieder un nekad nepiederees".
***

bet, lai nu kaa tur buutu, tad jau redzees. nekaadu plaanu man nav. es vienkaarshi dziivoju un taa ir vislabaak, nu dien.
***
viena no sajuutaam gan man patiik- zinu, kur gribu kusteeties, virziens zinaams. un te nav nekaada sakara ar puiku vai puikaam. taa esmu tikai es. varbuut egoistiksi, bet tas katram nepiecieshams. zinaat, kur iet.
galu galaa katram savs celjsh, ar citiem mees noejam tikai posmus.

vienmeer tas mans celhs bija taads miglaa tiits, bet tagad pilniigi iekshaa viss sakustas, jo nu ir nedaudz skaidriibas. nav svaarstiibu. toties ir iedvesma.
vieniigaa probleema ir mani speeki. vienmeer man kaut kur pietruukst speeku.
***

vispaar mani bija nogurdinaajushi tie visi muusu striidi, atkal un atkal, it kaa tiem vispaar nebuutu gala. nekas neatrisinajaas, bet gan tik kaa taads aakitis aizkeeraas pie naakamaa. un taa muuzhiigi. kaa pa apli.
un kam tas vajadziigs? nedomaaju, ka vinjam vai man tas vajadziigs.
tagad mierinjs. vajag nedaudz plashuma. un tad var arii vienam otru baudiit. baudiit nevis mociit muuzhiigos jautaajumos, paarmetumos.

viss ir paargriezies. es veel nezinu kur, bet, lai kur nu tas arii buutu, viss buus vislielaakajaa kaartiibaa. es taa juutu.

a ja zver odenocka. la la la. vot tā.

skursteņi dūmeņo un pilsētu skauj rudens.

briti tagad mierīgu prātu vada savas mašīnītes, jo vasas riepu slīdēšana uz ceļiem beigusies, bet bija vismaz jautri par viņiem ķiķināt no rītiem. nu ko, būs jāmeklē cita izklaide.

izdzēsu visu medu. pie pakaļas to visu.

vientuliba + eksistence= mana lielaakaa saape.

Reizēm man liekas,ka esmu tukša un manas sajütas tukšas.
Läpstiņas atduras pret grīdu,acis aizvértas.es sapņoju par rudeni.un tad man liekas,ka guļu krāsainās kļavu lapäs.
Definīciju līknes,ka vilcienu sliedes aizved skatienu vienä satekpunktä.viens punktiņs.mazītiņš,krāsains eļļas krāsu piliens.

šeit ir mieriņš.
mazie pirkstiņi pēc iespējas klusāk cenšas skart veco, skaļo klaviatūru, lai neizrautu tevi no bērna miega. pat apgulties blakus bail.
es domāju par krāsainu diedziņu savijumiem. tie nav vienkārši diedziņi.

varbūt tieši tad, kad esam laimīgi mums arī ir jākustas uz priekšu, varbūt nevajag mūždien gaidīt kaut kādus melnos posmus, kas iesākumam mūs mocīs, bet pēcāk aizvedīs kaut kur?
jā, nevajag gan. jāiet tagad, tagad, kad ir tik labi.

Ir tā pavisam īpatnēji iekš interneta telpas, jo īpaši tamdēļ, ka sen neesmu šeit atstājusi nevienu domiņu. Reizēm, kad pavisam apjūku, piefiksēju domas uz papīra, un tad smaidot saprotu lielas lietas. Pēcāk gan viņas visas nokļūst miskastē, jo esmu sapratusi- nav ko kaudzēm krāt, tā var aizaugt ar atmiņām.

Šobrīd manu stāvokli sauc šoks. un tas ir pavisam dabiski, ņemot vērā to, ka taisos mesties pavisam nezināmā plašumā, proti, mainīt visu savu dzīvi. un neizskatās, ka tā būs labāka, nu ne uzreiz vismaz pavisam noteikti. Jebkurā gadījumā esmu optimisma pilna un zinu, ka esmu pieņēmusi pareizo lēmumu. kur tas mani aizvedīs tā jau ir cita lieta. un galu galā nav jau arī gluži tā, ka mēs nemaz nevar ietekmēt to, kurp tiekam aizvesti.

spēciņu pavisam nav.

Viens mirklis. Un projām no telpas
Ir izbēdzis pēdējais vārds,
Un svešajā krūtīs pēc elpas
Kliedz nejauši aizdedzies sārts,
Un svešajās skropstās valgs sūrums
Kā rasa pēc negaisa trīc...

Dod lāsi... bet veselu jūru
Es nevaru paņemt sev līdzi.

/O.Vācietis/

domas sasniedz vētras ātrumu un spēku, nebeidzamas analīzes, bet visam pāri asaras.

jūtos kā nopūsts pieneņu lauks, kas tagad pa visu pasauli sadalījies, pazaudējot kopības sajūtu, kas jūt tūkstoti atšķirīgu sajūtu, taču ir viena, kas vieno visas pieneņu pūciņas, lai kur arī tās atrastos, tā ir vientulība.

mazi, nevainīgi kaķīši iekāpuši manā nostūrīti.
pa atvērtām durvīm tik viegli atnākt. viegli aiziet, atstājot miljoniem nospiedumus aiz sevis. tik grūti izmest visus šos nospiedumus, jo tā ir vesela dzīve. tas ir stāsts.

cik daudz tam visam ir nozīmes?
katram taču savs ceļš, tāda tā dzīve.

pēdas kā traipi iespiežas, nekādi ariel vai presil, dosjas un vēl nezin kas indīgs neiztīra. tīra laiks, kas rada atmiņā caurumus, kas piepilda ar jaunām sajūtām, aizstājot iepriekšējās.

un tomēr šobrīd man ir ļoti skumji.
skumji, ka tā.

sadursme ar svešos un auksto realitāti aizēno manus mērķus, pazūd jēga un ticība. ticība tomēr ar ir svarīga, jo tā ir kā ceļš līdz mērķim. tagad viss ir pārvērties sapnī. sapnī, ko atceras tikai īsu brīdi. brīdi no rīta.
***

jau vairākas dienas pie manis nāk ziņa, ka vairāk tā nevar. tas ko es ar sevi daru ir pašiznīcināšanās. un tas nebūt nav tas, ko es vēlos, bet manī kaut kur vēl mīt tie neatlaidīgie spēki.

tāda jocīga sajūta pēc vakardienas. es nezinu, kurp mēs ejam, bet man seko līdzi nogurums.

man tik ļoti reizēm gribas gulēt tev bezrūpīgi blakus, uzliekot galvu tā, lai dzirdu tavus sirdspukstus, un ļaujot rokai slīdēt pa tavu kakla līniju. tad klusām pacel acis un paskatīties uz tevi, lai sajustu mieru. kad miers mani pārņems es ievilkšu vienu garu elpas vilcienu un aizvēršu acis.

esmu realitātē, kuru centīgi cenšos nokrāsot ar ķiršu tabakas dūmiem, aizdūmot sev prātu, lai nejustu aizvainojumus, nedzirdētu domas. nejustu kaķīšu spēlītes. bet jūtu. vienalga jūtu. un domas lido kā aptrakuši putni pa manu galvu. atsitas viena pret otru.
sadursmes. nekādu pretimnākošu soļu.

nav nekā sliktāka par vienaldzību. vienaldzībai noskūpstot lietas, tās kļūst nevērtīgas. tām pazūd garša, smarža un jebkāda sajūta. vērtība.
viss pārvēršas abstrakcijā, nekonkrētībā, kas aizved nekurienē. un ko lai es daru tai nekurienē?

mūzika šodien pārvēršas trokšņos un kairina manus nervus.

man tagad ir betija, kurai stāstīt bēdas.