Ir tā pavisam īpatnēji iekš interneta telpas, jo īpaši tamdēļ, ka sen neesmu šeit atstājusi nevienu domiņu. Reizēm, kad pavisam apjūku, piefiksēju domas uz papīra, un tad smaidot saprotu lielas lietas. Pēcāk gan viņas visas nokļūst miskastē, jo esmu sapratusi- nav ko kaudzēm krāt, tā var aizaugt ar atmiņām.

Šobrīd manu stāvokli sauc šoks. un tas ir pavisam dabiski, ņemot vērā to, ka taisos mesties pavisam nezināmā plašumā, proti, mainīt visu savu dzīvi. un neizskatās, ka tā būs labāka, nu ne uzreiz vismaz pavisam noteikti. Jebkurā gadījumā esmu optimisma pilna un zinu, ka esmu pieņēmusi pareizo lēmumu. kur tas mani aizvedīs tā jau ir cita lieta. un galu galā nav jau arī gluži tā, ka mēs nemaz nevar ietekmēt to, kurp tiekam aizvesti.