esmu realitātē, kuru centīgi cenšos nokrāsot ar ķiršu tabakas dūmiem, aizdūmot sev prātu, lai nejustu aizvainojumus, nedzirdētu domas. nejustu kaķīšu spēlītes. bet jūtu. vienalga jūtu. un domas lido kā aptrakuši putni pa manu galvu. atsitas viena pret otru.
sadursmes. nekādu pretimnākošu soļu.

nav nekā sliktāka par vienaldzību. vienaldzībai noskūpstot lietas, tās kļūst nevērtīgas. tām pazūd garša, smarža un jebkāda sajūta. vērtība.
viss pārvēršas abstrakcijā, nekonkrētībā, kas aizved nekurienē. un ko lai es daru tai nekurienē?