domas sasniedz vētras ātrumu un spēku, nebeidzamas analīzes, bet visam pāri asaras.

jūtos kā nopūsts pieneņu lauks, kas tagad pa visu pasauli sadalījies, pazaudējot kopības sajūtu, kas jūt tūkstoti atšķirīgu sajūtu, taču ir viena, kas vieno visas pieneņu pūciņas, lai kur arī tās atrastos, tā ir vientulība.

mazi, nevainīgi kaķīši iekāpuši manā nostūrīti.
pa atvērtām durvīm tik viegli atnākt. viegli aiziet, atstājot miljoniem nospiedumus aiz sevis. tik grūti izmest visus šos nospiedumus, jo tā ir vesela dzīve. tas ir stāsts.

cik daudz tam visam ir nozīmes?
katram taču savs ceļš, tāda tā dzīve.

pēdas kā traipi iespiežas, nekādi ariel vai presil, dosjas un vēl nezin kas indīgs neiztīra. tīra laiks, kas rada atmiņā caurumus, kas piepilda ar jaunām sajūtām, aizstājot iepriekšējās.

un tomēr šobrīd man ir ļoti skumji.
skumji, ka tā.